‍‍Sirsnīgs paldies visiem kas palīdzēja noritēt labdarības akcijai sadarbībā ar TC LIIBA 
‍DALIES, MAINIES ZIEDO
‍14.-20.decembrim.
Paldies visiem ziedotājiem.

---

Tradicionāli, gaidot Jēzus dzimšanas svētkus, mūsu baznīcā notika dažādi koncerti- 
‍

 21. decembrī  muzicēja Ķekavas novada Jauniešu simfoniskais orķestris. Diriģents Pēteris Plūme

‍Ziemassvētku vakara dievkalpojumu muzikāli kuplināja ansamblis „JŪTI”, ansambļa vadītājs Jānis Strazdiņš

‍ Ziemassvētku dievkalpojumā savus priekšnesumus sniedza muzikālā Matveju ģimene

 29.decembrī‍ izskanēja koncerts ar Zigfrīda Muktupāvela, Jāņa Lūsēna un Jāņa Lūsēna juniora piedalīšanos ‍„AR ZVAIGŽŅU KLUSO GAISMU”

atskats 

Svētku režisores acīm

 (1.Moz. 1.nod.)

1. Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.
2. Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem.
3. Un Dievs sacīja: „Lai top gaisma.” Un gaisma tapa.
4. Un Dievs redzēja gaismu labu esam, un Dievs šķīra gaismu no tumsas.
5. Un Dievs nosauca gaismu: diena, - un tumsu nosauca: nakts. Un tapa vakars un tapa rīts – viena diena.

 Pirmā diena

Desmitos paredzēts pulcēties un kopīgi sadalīt uzkopšanas darbus, bet, ierodoties baznīcā, daži čaklākie jau slauka ietvi pie baznīcas un rosās namā. Sagaidām darba vadītāju un tiekam norīkoti posteņos. Pirms tam kopīga pateicība pie altāra un stiprinājums šai dienai. Ar darba sparu un lielu apņēmību metamies uzkopt savus objektus, protams, neiztikt bez putekļu mākoņiem un šķavām, bet kopīgi G.F. Hendeļa mūzikas pavadībā baznīca tiek pucēta un pulēta raiti jo raiti. Neiztiekam bez smiekliem un ražīgām sarunām, kas veicina prieku darbā, ko darām un kam par godu to darām. Laiks tuvojas trijiem dienā, kad paredzēta aukstā zupa vasaras tveicē. Viss rit kā pa diedziņu, jo arī zupas tapšana Andiņas virsvadībā top secīgi, kā tam piederas būt. Iekārtojam atpūtas vietu baznīcas dārzā, kur piesēst ēnas pusē, galdā tiek celts lielais katls aukstās zupas un rupjā maize, dziedam Pateicības dziesmu, maza lūgšana no Konrāda sirds un kausā tiek smelta zupa. Pirmie pie tās tiek mazākie strādnieki, ar gardām mutēm ķeras klāt. Garšo ļoti labi, neviens nepamet galdu bez papildu porcijas, tas ir kompliments pavārei un pateicība Dieviņam par tik gardu dāvanu pēc labi darīta darba, bet ne padarīta, jo laiks ķerties pie baznīcas pušķošanas. Šķietami visiem ir paātrinājies ejamais solis, un palēkdamies steidzam pēc meijām, kuras sarūpējis vēl kāds mūsu draudzes brālis. Svētības visiem Dieva kalpiem, kas šajos svētkos to pagodina ar krāšņiem ziediem, ogām, āboliem, dabas veltēm! No tā visa top rotājumi baznīcai, jo teju, teju jau lielais atklāšanas Vakara dievkalpojums. Kāds paspēj tikt līdz mājām un uzposties, kāds pārģērbjas baznīcā un mazgā muti avota ūdenī. Darba pilnas rokas, lai Dieva nams ziedētu acu skatam.

Mēs esam gatavi! Nams sāk piepildīties ļaudīm, prieks redzēt ikvienu, kas ieradies. Nams smaržo pēc pļavas, šķiet, tikko taurenis gar degungalu aizlidinājās un kāda lakstīgala iedziedājās. Šovakar mums eņģeļu balsīs dzied meitenes no ansambļa „Jūti”, dziesmas ir debešķīgas un sasilda ikvienu sirdi, arī kāda asara sariešas draudzes acīs. Noskaņa – brīnišķīga, miers ir apņēmis šo Namu, arī Jēzus, kas uzticīgi lūkojas no altāra gleznas, staro gaismā un ir līdzās ar mums. Prāvests A. Krauliņš savu vakara sprediķi teatralizētā balsī sāk ar vārdiem: „ Man nav garīgā!” Visa draudze smejas. „Man šodien nav garīgā doties uz baznīcu, man šodien nav garīgā veikt pienākumus draudzē, man nav garīgā šodien lūgt Dievu, man nav garīgā šodien lasīt Bībeli!...”

„Bet vai Jēzum bija garīgais tai dienā tikt piesistam krustā?”

Uzrunājošs sprediķis, neaizmirstams dievkalpojums. Pacilāts ceļš mājup. Veiksmīgi iesākta jubilejas nedēļa.

Paldies, Tev, Tēvs, par pirmo dienu! Alleluja!

    

‍------------------------------------------------------------------------------

 
‍‍(1.Moz. 1.nod.)

6. Tad Dievs sacīja: „Lai top velve ūdeņu vidū, kas lai šķir ūdeņus no ūdeņiem.”
7. Un Dievs radīja velvi un šķīra ūdeņus, kas zem velves, no ūdeņiem virs velves. Un tā tapa.
8. Un Dievs nosauca velvi: debesis. Un tapa vakars un tapa rīts – otra diena.

 Otrā diena

No rīta ceļos ar smaidu uz lūpām un, pasakoties par mierpilno nakti, lūdzu Tēvam svētību šai dienai un paļāvību visā, ko tā nesīs.

Ierodos Dieva namā laicīgi ar trīs ūdens krūkām rokās, kuras pa ceļam avotā piepildīju – gatavosim atspirdzinošu dzērienu no Dieva dotām ogām un veltēm, kas izaugušas māsas dārzā. Šķiet, visi novērtē šo atspirdzinājumu vasaras karstajā tveicē. Laiks rit vēja spārniem, un otrās dienas programma sāk savu skanējumu. Ērģeles, čells un vijole – šovakar tos Dievam pa godu un Dieva namam par svētību spēlē trīs Ķekavas mūzikas skolas skolotājas. Skaņdarbos ievijam savas pārdomas un lūgšanas, kāda atklāsme nāk, šīs 15 minūtes mūs atbrīvo un liek klusi sevī padomāt.

Šis Dieva nams ir pilns dzīvības, tas atvēris savas milzīgās koka durvis ikvienam un šovakar ļauj ielūkoties visās telpās, kas atrodas šajā namā. Un gribētāju patiešām netrūkst! Šo vakaru vada divi Dieva kalpi, kas rūpīgi gatavojušies, lai pastāstītu, kas ir baznīca, kas tajā atrodas un kā norisinājusies dzīve šajā draudzē gadu simtiem atpakaļ un šodien. Aizkustinoši vēstures fakti un notikumi iedrošina mūs uz dedzīgāku kalpošanu šajā draudzē, jo savā laikā māsa, kas atteikusies no sevis pašas un glābusi baznīcu ar pēdējo, kas pašai pieder, liecina par ļoti stipru ticību, kas patiešām iedrošina pašiem nešaubīties un ļauties Dieva vadībai vietā, kur esam – šeit, šajā draudzē, šajā baznīcā. Ekskursanti sadalās divās grupās, lai neveidotos sastrēgums, kāpjot baznīcas tornī, lai ir iespējams visu, kas interesē, brīvi aplūkot. Jau dzirdam, kā pirmā grupa ir tikusi torņa smailē, ieskandina vareno baznīcas zvanu, DING DONG! Smaidām, jo zvanos vienmēr atbalsojas Dieva balss, tā aicina cilvēkus pulcēties kopā un sludināt Kristus augšāmcelšanos. Zvanu skaņa liecina par Dieva klātbūtni un atspoguļo, ka šī vieta ir Dieva svētīta un ka cilvēki ir ticīgi. Agrāk kora balkonā, kas atrodas virs altāra, allaž skanējušas kora balsis, bet šobrīd mūsu draudzes ansamblis un viesi dzied no balkona, kur atrodas ērģeles, un māksliniekus vaigā nevaram redzēt, tāpēc arī šie vēstures fakti lika aizdomāties par iespējamām izmaiņām tuvākajā nākotnē – par tērpiem, par ansambļa kuplināšanu. Ir tik daudz lietu, par kurām lūgt!

Vai zinājāt, cik smaga ir Napoleona laika lode? Mēs to varam tikai nojaust, jo varējām paturēt trešdaļu no tādas lodes, kas iemūrēta baznīcas sienā, šo atlūzu kāds vīrs izracis Ķekavas apkārtnē, ziniet, divos pirkstos to noturēt nevar, tā ir patiešām ļoti smaga! Skats no baznīcas torņa uz mūsu novada apkārtni ir nepārspējams, tie, kas tur uzkāpa pirmo reizi, vienbalsīgi atzina, ka tas bija to vērts, un tie, kas bijuši daudzkārt, nekad nelaiž garām iespēju paviesoties tur vēl un vēl. Arī Vecgada naktī nācām kopā un pēc nakts dievkalpojuma kāpām tornī iezvanīt jauno 2013. gadu. Nav labākas vietas, kur vērot salūtu, jo no torņa to var redzēt no visām četrām debess pusēm. Mazās mušiņas, novecojušās logu žalūzijas, baznīcas žogs, ēkas fasāde, altāra restaurācija – tās ir lietas, par kurām mums visiem jālūdz, lai Dievs dod iespēju to visu sakārtot. Lai Svētība arī turpmāk pār šo namu un cilvēkiem, kuri tajā mīt.

Paldies, Tev, Tēvs, par otro dienu! Alleluja!
‍
‍

 
‍
‍----------------------------------------------------------------------------------------------------------

‍ (1.Moz. 1.nod.)

9. Tad Dievs sacīja: „Lai saplūst vienkopus ūdeņi, kas zem debesīm, ka sausums taptu redzams.” Un tā tapa.
10. Un Dievs nosauca sausumu: zeme, - bet ūdeņu krājumu nosauca: jūras. Un Dievs redzēja to labu esam.
11. Tad Dievs sacīja: „Lai zeme izdod zāli un augus, kas sēklu nes, un augļu kokus, kas augļus nes, pēc savas kārtas, kam sēkla sevī, virs zemes.” Un tā tapa.
12. Un zeme izdeva zāli un augus, kas savu sēklu nes, pēc savas kārtas, un kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī, pēc savas kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam.
13. Un tapa vakars un tapa rīts – trešā diena

 Trešā diena

Bērnu pēcpusdiena. Nākot baznīcā, jau dzirdama dzīvīga čivināšana un smiekli. Prieks – neizsakāms, jo bērni pārspēj mūs visus, to pulks ir ražīgs. Arī man līdzi ir divas mazas princeses, kas jau nopietni gatavojušās šai dienai un gaida, kas nu būs. Mazie dziedošie Marutas un Lanas eņģelīši slavē Dievu visā krāšņumā, mums atliek tikai līdzi gavilēt. „Baznīcai ir jubileja, mums tai ir dāvana,” saka Svētdienas skolas skolotāja. „Tā ir kastīte ar lenti. Bet kas tajā iekšā? Tas ir ābols. Kāpēc ābols, ko simbolizē ābols?” Bērnu atbildes skan: „Veselību un dzīvību!” „Jā, tad to arī mēs baznīcai novēlam – mūžīgu dzīvību!” Cik ārkārtīgi svarīgs vēlējums! Paldies! Draudze, vai Jūs šo vēlējumu dzirdējāt, visi? Teju nākamajā mirklī šo ābolu satver maza bērna rociņa, kurš atradās mammai klēpī un iekožas tajā..

Nu, lūk, acu priekšā Dievs parāda mums, cik Tēvs ir priecīgs par saviem bērniem, šī pēcpusdiena mīlestībā silda Tā Kunga sirdi. Pulcējamies baznīcas dārzā, lai izkrāsotu skaistus attēlus ar varavīksnes krāsām, piespraužot tos pie baznīcas sētas ar kniedi, lai ikviens garāmgājējs varētu redzēt. Vēl jāuzraksta vēstule Dieviņam, par ko sakām paldies. Viena vēstule sūta daudz bučiņu, ar tām tiek piezīmēta visa lapa. Otrā vēstulē sazīmēti ziedi un vidiņā krustmāte, ar baltu aitiņu. Nezinu kā Jūs, es kūstu no prieka, redzot šādas bērnu vēstules Dievam! Kopā dodamies līdz altārim, kur stāv lāde ar jau iekšā ievietotām bērnu lūgšanām un pateicībām. Klusi ieliekam arī savas... Kopā pie altāra vienojamies kopīgā pateicībā par mammu un tēti, par to, ka esam viens otram, par veselību un prieku. Smaidīgi dodamies iekarot baznīcas torni un citas telpas – kādam šodien liela diena, jo šo namu iepazīst pirmo reizi, kāds otro, cits desmito, bet cits jau šo drošo klēpi izjūt kā savējo visai sen. Cik dažādi mēs esam un katram lietas nāk citā laikā. Juhū! Pie mums ir ieradies izspūris klauns ar ļoti sarkanu degunu, kā jau tas klauniem piederas. Burvju triki ar Dieva vārdu, kuri izsauc bērnos izbrīnu. „Kā viņš to izdarīja?” Kāda maza meitene, savukārt, pagriežas un sajūsmā klusi man čukst: „Zini, man viņš ļoti patīk!” Cik liela ticība ir bērnu acīs, kad viņi redz brīnumus notiekam acu priekšā, vai mēs, pieaugušie, arī redzam šādus brīnumus? Protams, jo Tam Kungam mēs visi esam brīnumbērni.

Nu, kā gan lai dodas mājas, ja nav izēsta bonbongu bļoda un izdzerta krūka limonādes un, protams, klauna taisīts balons visdažādākajās formās līdz pat dienas beigām atgādina par neaizmirstamu piedzīvojumu Dieva namā.

Ērģeļu mūzikas skaņas, kas caurvij baznīcas metru biezās sienas, ievada mūs Slavēšanas vakarā. Esam sanākuši riekšava ticīgo, jo pilnai saujai vēl nepietiek. Dievs ir izredzējis šovakar mums divas eņģeļu balsis, kas vada šo vakaru un spēlē ģitāru, un vēl vienu ticīgo, kas lasa mums Dieva vārdu, turēdams rokā savu atvasīti. Iesākam nedaudz atturīgā dziedāšanā, jo Slavēšanas vakari mums vēl ir sveši, bet sirdis alkst pēc tādiem, par to liecināja nobeigums, ka neviens negrib pamest baznīcu un doties prom. Tā kā vilcinoties, minstināmies mūsu sirdis klusi sauc: „Lūdzu, vēl!” Šis iekšējais sauciens uzrunā mācītāju veltīt sevis sacerēto dziesmu Dievam pa godu, kam seko Ginta mutes harmoniku spēle un Antras vienīgā sacerētā dziesma – tā ir ļoti jauka. Šovakar tiek lasīts arī Dieva vārds un atbildēts uz jautājumiem, kur mēs satiekam Dievu un par ko mēs to slavējam. Jo kā gan brīnišķīgāk pateikties Dievam par pestīšanu, kā slavējot to Kungu, ko arī vienbalsīgi apstiprinām. Nobeigumā kopīgā lūgšanā pie altāra, tajā izskan tik daudz gaišu domu un pateicību, ka varam kavēties viens otra sabiedrībā, uzlūkot un lūgt par iedrošinājumu, par ticību, par nesavtīgu mīlestību, par draudzi.

Esmu uz ceļgaliem nometusies, noliektu galvu un saliktām rokām lūgšanā, starp savu draudzi altāra priekšā. Pār maniem vaigiem rit asaras, mana sirds gavilē, manas acis ir aizdarītes, es dzirdu, kā Jūsu sirdis lūdz, kā vēlme pateikties pārtop saprotamā valodā, es dzirdu ikvienu vārdu, kas nāk no Jums, mana draudze, tās ir neaprakstāmas sajūtas! Arī man ir ko teikt, bet to spēju tikai klusībā, jo Dieva iepriecinājums manu balsi padarījis nedzirdamu Jums. Dievs, Tu esi mīlestība!

Paldies, Tev, Tēvs, par trešo dienu! Alleluja!
‍
‍

‍
‍‍
‍
‍
‍
‍
‍
‍
‍
‍
‍
‍
‍
‍
‍
‍
‍--------------------------------------------------------------------

(1.Moz. 1.nod.)

14. Tad Dievs sacīja: „Lai top spīdekļi debess velvē, lai šķirtu dienu no nakts, un tie lai ir par zīmēm un laikiem, un dienām, un gadiem,
15. un tie lai ir par spīdekļiem debess velvē gaismot pār zemi.” Un tā tapa.
16. Tad Dievs radīja divus lielus spīdekļus: lielāko spīdekli, lai valdītu dienu, un mazāko spīdekli, lai valdītu nakti, un zvaigznes radīja.
17. Un Dievs tos lika debess velvē, lai tie gaismotu pār zemi
18. un valdītu dienā un naktī un lai šķirtu gaismu no tumsas. Un Dievs redzēja to labu esam.
19. Un tapa vakars un tapa rīts – ceturtā diena.

 Ceturtā diena

Šī diena ir karsējoša kā tuksnesī. Ja es būtu tuksnesī, tur nebūtu vēja pūsmiņas, nebūtu koku, kur patverties, nebūtu avota, kur veldzēties, tikai nebeidzams klajums, smiltis, neskaitāmi daudz smilšu. Cik cilvēks iz bezspēcīgs pret tik lielu un spēcīgu sauli. Tad cik liels un varens ir Tas Kungs, kas ir spējis radīt šādu sauli?! Mirkļiem pazūdu no realitātes, domādama, kā Jēzus jutās tuksnesī.

Vakaru ievada ērģeļu majestātiskā skaņa, kāds rosās pie sprediķa, kas tiks rādīts, tulko, cik vien vēl ļauts uzspēt, jo uzdevums nav no vieglajiem. Divas trešdaļas, pārējo – procesā, būs interesanti! Mīļie, šovakar mums atklāj fenomenālas lietas! Cenšamies, cik vien mūsu prātam ir iespējams aptvert, izprast, saprast, cik esam mazi pret lielajiem spīdekļiem, ko Dievs ir radījis, ka mūs kopā satur mazi, mazi krustiņi, ka informācija, kas ieprogrammēta mūsos, paņemtu ap 60 gadiem, lai to izlasītu. Mēs katrs esam tik unikāli, un katram šī informācija ir cita – nav vienādas, nevienas, nevienas pašas! Mums šis sprediķis jānoskatās vēl un vēl, kāda māsa ar prieku piekrita to iztulkot latviešu valodā. Visiem klātesošajiem iemirdzas acis, lieliski, tas būs gruntīgs ieguldījums, kas nesīs redzamus augļus!

Laiks veldzēties ar atvēsinošu limonādi, jo karstums, kas iemantots dienas gaitā, vēl nav iztvaikojis. Ieelpojam pēc sprediķa un esam gatavi eņģeļu sarunām no kora balkona. Ar majestātisku pavadījumu, izgaismojot sevi, sveču gaismā, starp stalto bērzu rindu vietu balkonā ieņem Ercenģelis. Otrā balkona pusē rotaļīgā valša pavadījumā steidz ziņu ziņot sargeņģelis, tas ziņo satraukumā lielā, jo bezspēcīgs ir kļuvis, pildot savu tiešo uzdevumu. Tiek pārspriests viss, un galu galā smalki verdikts likts. Ir morāle šai visā stāstā tāda, ka Dieva dotā iespēja ir jāsaredz ikvienā lietā, lai sargeņģelim bargi nav jāizvēlas pārbaudījumi skarbi.

Atlikušo vakaru pavadām zem klajas Tēva debess, priekā līksmojot par vakaru un gardiem našķiem, par stalto namu, uz kura sienām, naktij iestājoties, apgaismojumā var ēnu spēles spēlēt un veidot nebeidzamus tēlus mūra sienās. Cik interesanti gaisma mijas tumsā, tā pārņem to, un paliek tikai ēna. Jau pulkstenis naktī vienpadsmit, bet mājup negribas, jo ekspedīcija pa tumsu tornī ir piedzīvojums smalkā tonī, un beidzot dienas karstumu, kas ķermenī vēl mīt, vējš bezrūpīgi izvada pa torni debesīs.

Kāds naksnīgs stars uz altāra vēl spīd, mēs – uz ceļgaliem un pusbalsī, nakts lūgšanā čukstot… Svētais gars mūsu vaigu noglāstīja...

Paldies, Tev, Tēvs, par ceturto dienu! Alleluja!

(Meitene, 13 gadi)

Jauniešu vakars kopumā bija ļoti labi pavadīts laiks. Sākumā klausījāmies ļoti skaistu ērģeļu mūziku – nevis ierakstu, bet gan dzīvajā. Pēc tam noskatījāmies video ar mūsdienīgu un interesantu audio vizuālo sprediķi par to, cik varens ir Dievs, jo ir radījis visumu, ar ko mēs, cilvēki, salīdzinājumā esam vien putekļi. Kaut putekļi, bet tomēr ļoti brīnišķīgi radīti putekļi. Tad noskatījāmies miniatūru „Eņģeļu dialogs”, kas stāsta par to, cik daudz iespēju mums sniedz dzīve, un to, ka vajag tās izmantot. Vakars turpinājās vieglā gaisotnē, spēlējot spēles, cepot desiņas, amerikāņu zefīrus un pļāpājot. Uz šāda veida pasākumu baznīcā biju pirmo reizi, un es ļoti priecājos, ka tiek lauzti vecie stereotipi par to, ka baznīca ir neinteresanta vieta jauniešiem, ka tur notiek tikai nopietnas un vecīgas lietas. Man ļoti patika šāda veida pasākums, labprāt dotos arī uz nākamo. Vēlos teikt arī kādu vārdu pa jauno mācītāju, kurš ir ļoti jautrs, atraktīvs un patīkams cilvēks, kura sabiedrībā var justies brīvi un nepiespiesti.

(1.Moz. 1.nod.)

20. Tad Dievs sacīja: „Lai ūdeņos mudžēt mudž dzīvu radījumu pulki, un putni, lai lido pār zemi, pār debess velvi.”
21. Un Dievs radīja lielus jūras zvērus un visus dzīvus radījumus, kas rāpo un pulkiem mudž ūdeņos, pēc to kārtas un ikvienu spārnainu putnu pēc savas kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam.
22. Un Dievs svētīja tos, sacīdams: „Vaislojieties un vairojieties, un piepildiet ūdeņus jūrā, un putni, lai vairojas virs zemes.”
23. Un tapa vakars un tapa rīts - piektā diena.

Piektā diena

Kad iepriekšējā naktī savās istabās mēs gultās migām, kāds dārdošs spēks no debesīm ar zemi mijās, tas meta zibeņus un lietu un visu Dieva zemi padzirdīja.

Ir ausis piektās dienas rīts. Piektā diena. Daba ir veldzējusies, mierpilns vējš šodien pa matiem skrien, glāsta vaigus. Ko nesīs šis vakars Dieva namā?

Šovakar mums ļauts ne tikai 15 minūtes klausīties Ērģeļu mūzikā, kā šajā nedēļā ierasts, bet gan veselas 40. Paldies Tev, Tēvs, ka, vadi lietas tieši tā, kā pēc Tava prāta tām jānotiek. Skaisti, pēc Dieva vārda izslāpušie ierodas laicīgi un turpina piepildīt solus līdz pat pusstundai pāri programmā rakstītajam. Ja uz Slavēšanas vakaru bijām sanākuši riekšava, tad šovakar esam vesela sauja!

Uzdzīvošanas vakars kopā ar mācītāju Rolandu ir uzrunājis sirdis, kas slāpst pēc Dieva gudrības, slāpst pēc izzināšanas un Dieva vārda. Ar dzīvības mirdzošām acīm kā mazie bērni, kas raudzījās klauna burvju trikos, tā arī mēs lūkojamies uz šā vakara Dieva kalpu, kas savā īpašā veidā nes mums atklāsmju jūru. Jūs esat atpestīti, Jums pieder šis vārds, katrs no Jums tiks uzslavēts, saglabājiet savu Dievišķumu, dariet katru savu darbu ar tādu bijību, ar kādu mācītājs dara savu darbu svētdienās, stāvot pie altāra. Tēvreize aizņem 45 sekundes (9.00.,12.00.,15.00.), izvēle ir mūsu rokās! Tikai Dieva žēlastībā un stiprā ticībā mēs varam iemantot debesu valstību, nekādas citas lietas, ko mēs uz šīs zemes darām vai nedarām, nedod mums bonusa punktus, tās nerezervē biļeti gala mērķim.

Minūtes, nu jau stundas aizrit kā aizraujošā ceļojumā, pēc kustīgas iesildīšanās soļojot starp solu rindām, mācītāja vakara runas, jautājumiem un atbildēm, laiks pārcelties baznīcas dārzā un turpināt sarunas pie tējas, kafijas un gardiem cepumiem. Neviena acs netiek novērsta no Dieva kalpa, neviens vārds netiek palaists garām, mēs kā sūklīši uzsūcam katru mirkli. Neaizmirstams vakars, sāk pietumst, ieslēdzas baznīcas āra gaismekļi, debesis šovakar ir noslēpumainas, daudz krāsu var tajās saskatīt, mašīnas rūkoņa, kāds uzticīgs brālis ir piegādājis jaunu bērzu kravu, kas veikli tiek celta pār žoga malu, un jau rīt tā tiks nomainīta vietās, kur pirmie bērzi jau nokalpojuši savu laiku, laiks dot vietu jaunajiem, gluži kā cilvēku paaudzes, kas nomaina viena otru. Baznīcas gariņš vēl paliek rosīties pie sagatavošanas darbiem rītdienas laulību rotājumiem. Draudze līdz ar tumsas iestāšanos ir nemanot uzņēmusi virzienu uz mājām, arī man laiks ar basām kājām pa smilšaino ceļa malu tikt uz savām mājām.

Paldies, Tev, Tēvs, par piekto dienu! Alleluja!

‍

‍

‍‍‍‍----------------------------------------------------

 (1.Moz. 1.nod.)

24. Tad Dievs sacīja: „Lai zeme izdod dzīvus radījumus pēc viņu kārtas, lopus, rāpuļus un zemes zvērus pēc viņu kārtas.” Un tā tapa.
25. Un Dievs radīja zemes zvērus pēc viņu kārtas un lopus pēc viņu kārtas, un visus rāpuļus pēc viņu kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam.
26. Tad Dievs sacīja: „Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū.”
27. Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.
28. Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: „Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi.”
29. Un Dievs sacīja: „Redzi, Es jums esmu devis visus augus, kas nes sēklu, kas vien ir zemes virsū, un visus kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī; tie lai jums būtu par ēdamo.
30. Bet visiem zemes zvēriem un visiem putniem gaisā, un visiem rāpuļiem, kas rāpo pa zemes virsu, kam dzīvība, Es dodu visu zaļo zāli par barību.” Un tā tapa.
31. Un Dievs uzlūkoja visu, ko Viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs. Un tapa vakars un tapa rīts – sestā diena.

 Sestā diena

Mūsu mīļā māsa nav nakti bijusi mājās, nav pametusi Dieva namu – kopš vakar vakara vēlā viņa čakli veidojusi ziedus nakts garumā un bijusi ar Dievu.

Ir agri šodien sācies rīts. Māsu draudze ciemos brauc, kāds jau viņus satikt trauc, gaidām viesus Dieva namā, sāksim šorīt Brūkleņu pāra dabā. Garīdznieku tērpi likti uz koka pakaramiem šikiem, un pirmā sola rinda klāta ar kaklasaitēm, kas ir gandrīz kā otrā āda. Viņi ir smaidīgi un gaiši, tie dalās savās pārdomās par mūsu Dievnamu, jo savu laiku tas ir licis darīt labus darbus, kas vēlāk augļojušies dāsni un šodien tiek demonstrēti cēli. Ir interesanti fakti, stāsti, ar kuriem tiekam iepazīstināti, un izrādās, ka pirmais tērpu dizainers ir mūsu pašu Dievs. Un tagad skaidri visi zinām, ka mūsu ticība uz trijiem vaļiem turas, kas ir Raksti – SOLA SCRIPTULA, Ticība – SOLA FIDE un Žēlastība – SOLA GRATIA. Par reformāciju un baltu papīra lapu. Par melno Talaris no viduslaikiem nākušu noskaidrojām, par Luteru un valsts ierēdņiem tai laikā arī. Par bauslību un evaņģēliju, par atšķirību starp dāvanu un nopelnītu apbalvojumu. Par garīdznieka tērpu, kas no gana tērpa radies, par stola kā dvieli, kas praktiskas funkcijas veic. Koral krekls vai verga riņķis un stola kā zirga sakas kontrolei. Kazula ar svētā vakarēdiena simboliku. Piecas krāsas – balta, melna, zaļa, lillā, sarkana. Līķauts uz altāra no lina ar piecām Kristus rētām tajā. Apģērbs kā misija, ka ikviens var ikdienā savu apģērbu nēsāt ar kristīgu simboliku un Dieva vārdu, veidot un dāvināt dāvanas saviem tuvajiem, ka tas ir mūsu pienākums. Uģis Brūklene nekad nepaliek nepamanīts, un cilvēki vienmēr sāk runāt un jautāt, tas patiešām darbojas, viņa sieviņa ir meistars šādu tērpu radīšanā. Vēl tik daudz nepateiktā, nemaz negribam, lai Brūkleņu pāris pārtrauc runāt, bet laiks nav pielūdzams un dodamies Baznīcas dārzā uz pikniku. Kopīgas pusdienas, brāļi jau desas sacepuši un māsas galdu saklājušas, citi vēl pēdējos laulības sagatavošanās darbus veic, rosība ir visās nama telpās un vietās, gar sētu viesi uz ceremoniju virzās. Divās valodās pateicību dziedam un gardumus punčos liekam. Kāds mācītāja bļodu kā labu trauku desām izmantojis, kāds kliņģera gabalu netīšām sulas krūkā izpeldinājis, kas tagad kā pelējusi zivs savā akvārijā peld, laulības apliecībā kļūda iemetusies, un otra līdzi nav paņēmusies, bet arī to ar vieglu garu māsa Kristū labot var. Šī diena ir smieklīgu pārpratumu pilna, ik brīdi kāds jauns pavērsiens, tas dod modrību un neļauj atslābināties, jo ienaidnieks gan to vien gaida, lai aiz kājas ķertu nemanīts. Paldies, Tev, Tēvs, ka neļauj pagurt! Šī diena ir vispiepildītākā ar svētku plānu, tas mums liels pārbaudījums, patiesi!

 Laulība ir slēgta, esam liecinieki visi, priekā līdzi gavilējam, mīļus vārdus atdresējam. Otrā tūre piknikam, balto desu laiks, visi vīri pazuduši, meitas pašas uguni kur, tas bija jāredz, tas ir stāsts, bet lai paliek neatklāts. Galu galā aši, aši brālis izdara to braši, baltās desas ir jau restēs un uz pirmā šķīvja smeķēs. Māsu draudze atpūtusies, ir laiks sapulcēties, apspriest lietas – svarīgas, nopietnas un garīgas. Tikmēr interesenti citi Doles nama zāli pilda, par spīti lietum sīkstam jānoskatās „Šķēpa gals”, nevar zināt kas tur būs, tāpēc filma jānoskatās būs. Bija skarbi, bija bargi, tomēr iznākums ir visiem labi zināms mums. Tālāk atpakaļ uz namu. Tezē lūgšanas mūs sauc! Visi apgarotu prātu vakaru šo pavadām, lūgšanās un atkārtotām frāzēm Dievu dziesmās piesaucam. Esam pateicīgi, klusi, sirdīs lietas kārtojas, paldies, Tēvs, par visu, visu – Tēvreizi noskaitām. Vakarā, kad pulkstenis deviņi jau sit, katrs dodamies uz savu pusi, rītu atkal tiksimies.

Paldies, Tev, Tēvs, par sesto dienu! Alleluja!
‍
‍         

 (1.Moz. 2.nod.)

1. Tā tika pabeigtas debesis un zeme, un visi to pulki.
2. Un Dievs pabeidza septītajā dienā Savu darbu, ko Viņš bija darījis, un atdusējās septītajā dienā no visa Sava darba, ko bija darījis.
3. Un Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to, jo Viņš tanī atdusējās no visa Sava darba, ko radīdams bija darījis.

Septītā diena

Lielā diena. Es ticu, ka katrs, šajā svētku rītā pošoties un velkot svētku drānas, ir dziļi ieelpojis un viegli izelpojis, jo sešas dienas ir pavadītas kopā, roku rokā vienam ar otru. Ar pacilātu garastāvokli un svētku sajūtu baznīcas virzienā mani mazās melnās balerīnu kurpītes nes. Ir ceļi klāti lielām peļķēm, caur kurām mašīnu riepas ūdeni šķir uz malu malām. Ir jābūt izveicīgam, ašam, lai svētku drānas nenotriepj, un – kur gadījies, kur nē – man stājas auto priekšā un saka: „Lec iekšā!” Ar māsu Sandru uz Dievnamu traucam no mašīnas ārā uz ieejas pusi un, lūk, paceļam galvu, un tur jau no torņa Kārlītis vicina roku, labrīt! Mēs starojam priekā un šaujamies iekšā. Labrīt, Labrīt, Labrīt! O, labrīt! Cik Jūsu šodien daudz un arvien vēl klātu nāk! Ar ziediem un dāvanām. Ar sejām laimīgām. Cik visi krāšņi posušies, man prieks, jo dzimumdiena – tā ir diena, kas katram sava viena. Solu rindas viesu pilnas, dzirdam zvanu ieskanam, ir laiks Dievkalpojumam. Ar procesiju iesākam, pie nama durvīm Dieva kalpus ieraugam, caur baznīcu līdz altārim tie dodas. Garīdznieka tērpā krāšņā mums šodien Pāvils Brūvers ciemos, simtiem acu viņu lūko. Bīskaps mums ir ļoti tuvs un mīļš. Savu laiku kalpojis pie mums, šo laiku bīskaps sirdī piepildītu min. Šai lielā dienā sprediķis par Dieva namu mūsu ir ļoti izmeklēts un vēlāk lūdzam to mums e-pastā nogādāt, lai varam presē nodrukāt. Svēto rītu kora balkonā esošais ansamblis padara tik tīru, ka balsu dzidrais skanējums ir iepriecinājums visiem, visiem mums. Jūs esat vārdos nenovērtējamas dāvanas un Jūsu balsis ir vistīrākās kristāla lāsītes, kas saplūstot vienā veselumā, piepilda šo namu ar vistrauslākajām stīgām!

Pie Dievgalda pēc sakramenta svētā ir rindas stājušās un pacietīgi savu kārtu gaida. Tur Dieva kalpi savu uzdevumu veic un katru grēcinieku sev priekšā teic. Ir žēlastība dāvāta pār visiem, visiem mums.

Pulkstenis teju divpadsmit jau sit, uz noslēgumu visa doma rit, vēl ziņojumi un kāds notikums, kas četrpadsmitajā datumā būs Doma baznīcā, kur sešos vakarā tiks iecelts evaņģēlists augstā amatā.

Apsveikumi Dieva vārdiem, dzejoļi un ziedi baltiem klēpjiem, dāvanas, kas kastēs raibās tiek dāvātas no draugiem, kas mums gadu gadiem. Ar procesiju ir noslēdzies šis svētās dienas rīts, un tagad foto mirklis īss. Tad secīgi tiek visi mīļi ielūgti uz dienas otro daļu, kur čaklas rokas klājušas ir baltus svētku galdus. Pa ceļam lietus paspēj viesu drānas apslacīt, bet tas ir mirklis ļoti īss.

Ar vīra kora staltām rindām, dziesmām Tēvijai par godu ir sācies svētku noslēgums. Ar mācītāja vārdiem turpinām, trīs galda dziesmas nodziedam, un pēcpusdienas gaitā liriskā viss notikums ir prozā mistiskā. Ar J.S. Bahu uz nedēļas kopīgo veikumu atskatāmies, un Brīnums, kas savij mūs ar Dievu, ir Radīšanas stāsts, kas no Bībeles tiek viesu mutēm izrunāts. Nu, tagad visiem dzirdams bija tas, ja gadījumā nezināja, kas ir kas. Ar lieliem paldies visiem pateicam, kopējā bildē iespraucam un ar to svētku nedēļu noslēdzam.

 Dievs radīja zemi 6 dienās un septītajā atpūtās. Tā arī mēs pēc viņa līdzības centāmies šo nedēļu pavadīt. Pilna nedēļa brīnumu darbu.

Gribēju redzēt šos svētkus kā sirsnīgu ģimenes sadraudzību nedēļas garumā, lai sirdīs visiem būtu ļoti silti un jauki, lai jūtamies kā mājās, kā mīlētākajās un drošākajās mājās, kas mums pieder mūžīgi. Es tā arī sajutos. Paldies, Jums! Un redziet, kā mēs varam būt nedēļas garumā kopā un katru vakaru pavadīt baznīcā, es pieradu. Cik jauki būtu, ja tā varētu visu laiku dzīvot šādā ritmā. Lūdziet katrs par sevi, draudze, jo ir tik pagodinoši būt izredzētam kalpošanai jaunos apvāršņos. Neaizmirstams man paliks arī pats pēdējais svinību mirklis, kad pulkstenis jau sit seši trīsdesmit un viss jau pēc plāna sen beidzies, divas māsas čakli kā bitītes rosās un novāc svētku galdus, visi viesi jau kā stundu, pusotru atpakaļ devušies mājup, bet vēl viens noguris, bet ļoti laimīgs kodoliņš čalo zāles stūrī pie galda par garīgām un pasaulīgām lietām.

Es dalījos. Gribu uzrunāt katru, lai arī Jūs savas izjūtas par šo nedēļu pierakstāt uz papīra lapas, sūtat e-pastu vai vēstuli ar marku, un kopā atstāsim šo vēsturisko faktu par bijušu no mūsu draudzes.

 Par pagājušo nedēļu saku ko būtisku: „Nav svarīgi, lai apmeklējums būtu bijis ražīgs, ir svarīgi, ka esam guvuši lielus panākumus, kļuvuši dedzīgāki ticībā, spēcīgāki pārliecībā, daudz lielāki un vienotāki garā. Ar Dieva svētību šīs lietas notikušas!”

 Paldies, Tev, Tēvs, par septīto dienu! Āmen!
‍
‍
‍‍‍‍‍‍
‍
‍

‍
‍
‍
‍
‍
‍
‍Piebilde: Atskats par svētku noristi tika pierakstīts nedēļas garumā pēc notikumiem, nakts stundās. Un šobrīd pēdējais vārds tiek smaidot uzrakstīts.

 2013. gada 11. augustā

Svētdien, plkst. 0.43

Estere Pumpura

Lai Dieva Svētība visiem, kuri uzdrošinājās un ar prieku piedalījās!Latvijas kristiešu motobraucēju asociācija (Christian Motorcyclists Association Latvia (www.cmalatvia.lv) pārstāv 33 valstīs esošu organizāciju, kas apvieno kristiešus motobraucējus (www.cmainternational.org).