Norvēģu jauniešu viesošanās Ķekavā

Tur vairs nav ne grieķa, ne jūda, ne apgraizīšanas, ne neapgraizīšanas, ne barbara, ne skita, ne verga, ne brīvā, bet viss un visos - Kristus. Tad nu kā Dieva izredzētie, svētie un mīļotie, tērpieties sirsnīgā līdzjūtībā, laipnībā, pazemībā, lēnībā, pacietībā, ka jūs cits citu panesat un cits citam piedodat, ja vienam ir ko sūdzēties par otru; tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs. Un pāri visam tam lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite. Bet Kristus miers lai valda jūsu sirdīs, jo tam jūs esat aicināti kā viena miesa; esiet pateicīgi!

/Kol. 3:11-15/                                  

            Ar šādu vadmotīvu sirdīs, domās un atvērtos smaidos aizritēja Stovneras draudzes jauniešu grupas viesošanās Latvijā un mūsu draudzē no 12.-16. maijam. Un patiesi – Dievs dāvāja iespēju mums visiem piedzīvot vismaz daļu no šo vārdu patiesības katrā no piecām kopā pavadītajām plaukstošā maija dienām.

            Spilgti palikusi atmiņā pati pirmā saruna ar Stovneras draudzes jauniešu vadītāju Havardu busiņā, dodoties no lidostas uz Ķekavu. Taisni jābrīnās, cik viegli un dabiski mūsu saruna no standartfrāzēm par pašsajūtu lidojuma laikā, laikapstākļu atšķirībām valstīs un tā brīža izsalkuma līmeni aizvirzījās uz daudz dziļākiem jautājumiem par draudzes veselību, paļaušanos uz Kunga gādību pašreizējos finansiālajos apstākļos, izsalkumu pēc garīgās barības un slāpēm pēc patiesās Kristus baznīcas atdzimšanas no liekulības pelniem uz bezbailīgas mīlestības pilnu sekošanu, kurā nav vietas kaunam no Patiesības un Gaismas; kaunam no pazemības, prieka un miera Garā. Nav kauna, pat jaunam esot. Citreiz ir vajadzīgas vismaz gadu ilgas kopīgas Bībeles studijas un diskusijas, lai cilvēki maz pamazām atvērtos un pielaistu viens otru sev tuvāk, citreiz jāpielieto psiholoģiska taktika, lai padarītu viens otru spējīgu uz sakarīgu sarunu, taču ne šajā gadījumā. Tai brīdī mēs pat ne nieka nezinājām viens par otra izglītību, profesiju, interesēm utt. No socioloģiskā viedokļa raugoties, mēs bijām absolūti svešinieki. Svešinieki, kas parastos apstākļos visdrīzāk sēdētu blakus viens otram klusējot, varbūt reizi pa reizei muļķīgi pasmaidot un pasakot kaut ko, kam nav nekādas nozīmes nedz paša, nedz sarunu biedra dzīvē, lai tikai nomāktu to iekšējo nepilnvērtības un mulsuma trauksmi sevī un sirdīgi aizstāvētu savu ES no otra ‘ne tā padomāšanas’. Taču reizēm (un nepārprotami arī šoreiz) Debesu Tēvs dāvā šo žēlastību būt brīvam no apsēstības ar savām atšķirībām un melīgi samāksloto identitāti un Savus bērnus tā savieno, ka tie bez jebkādām grūtībām atveras un ir vienkārši cilvēki, mīlestības uz tuvāko skarti. Jāatzīst, ka ārpus kristiešu kopienas man ko tādu līdz šim vēl ne reizi nav izdevies piedzīvot. Un kā sirds klusībā ilgojas, lai nevajadzētu sastapt cittautieti šī brīnuma piedzīvošanai, bet mīlestība būtu tik pāriplūstoša, ka tā spētu atvērt sirdi patiesai sarunai ar tuvāko no savas pašu draudzes. Un kā gribētos, kaut pēc šādas atvērtības cilvēku starpā arī neticīgs un dzīvē vīlies cilvēks varētu atpazīt mūsu draudzi, lai viņa sirds sāktu ilgoties tai piederēt...

            Tad nu uz šādas atvērtības un brīvības nots arī aizritēja visas turpmākās dienas kopā ar norvēģu jauniešiem. Programmu bijām veidojuši tādu, lai pēc iespējas nenogurdinātu ciemiņus un dotu viņiem iespēju piedzīvot Latviju un latviešus. Visu maksimāli saskaņojām ar viesu vēlmēm, jo mūsu uzdevums bija ļaut viņiem justies labi pēc pašu ieskatiem, nevis pēc mūsu prāta. Jāsaka, ka šie jaunieši bija apbrīnojami atsaucīgi visam, kas notika, atvērti piedzīvojumiem un pēkšņām izmaiņām, un gatavi samierināties arī ar miesas neērtībām.

            Kādi tad bija mūsu priecīgie piedzīvojumi un neparedzētie notikumi? Mūsu pašu mākslas zinātnieces Zanītes un daudz lasījušā Jāņa stāstījumu iedvesmoti apskatījām Vecrīgu un nozīmīgākās Latvijas vēstures joprojām ieraugāmās liecības. Klausījāmies, kā mūsu jauniegūtie draugi smaidiem sejās dzied savas valsts himnu divu ielas tubistu izpildījumā, kuru repertuārā pārsteigumam bija arī attiecīgās valsts jaunākā Eirovīzijas dziesma. Pēterbaznīcā mūs sagaidīja īpašs uzdevums: bija jācenšas izdarīt tā, lai liftā uz baznīcas torņa augšgalu būtu ne vairāk par trim, bet ne mazāk par diviem cilvēkiem, jo tieši tāds bija priekšnoteikums, lai norvēģu grupas Linna varētu ieraudzīt skatu uz Centrāltirgu no putna lidojuma, iepriekš neupurējusi savus nervus un izsauksmes kliedzienus jau liftā. Ļāvām norvēģu meitenēm izbaudīt iepirkšanās priekus salīdzinoši lētajos Rīgas veikalos. Apmeklējām LELB Jauniešu centru, kurā jauniešiem bija lieliska iespēja piedalīties gospeļkora mēģinājumā, par ko īpaši sajūsmā bija jaunākās dziedošās norvēģu meitenes. Kopā ar JC Ģitāras studijas jauniešiem veidojām pateicības un slavēšanas svētbrīdi, spēlējām jautras spēles, klausījāmies ASV misionāres Ketlīnas stāstījumā par piedzīvojumiem un svētīgo laiku Latvijā, palīdzot jauniešiem iepazīt Dievu. Viņas un mācītāja, JC vadītāja Krista Kalniņa kopīgais redzējums par Jauniešu centra mērķiem aizsniegt jauniešus un palīdzēt nest gaismu viņu trauksmainajās dzīvēs, izmantojot radošas aktivitātes, īpaši ieinteresēja Havardu un viņa sieviņu Innu, jo viņi darbojas līdzīgā jomā savā dzimtenē. Tāpat dzirdēto pieredzes liecību viņi aizveda Stovneras draudzes jauniešu mācītājam Ulem, kas ļoti būtu vēlējies pats būt klāt, taču nevarēja neveselības dēļ.

            Sportiskāka diena mums izvērtās Ķemeros pavadītā. Brīnišķīgi visapkārt ziedēja pureņu krūmi, mums laipojot pa purvaino dabas taku laipiņām. Gribējām apskatīt arī jaunatvērto Dzintaru mežaparku, taču viena no tās dienas pēkšņajām lietusgāzēm mūs pārsteidza tūlīt pēc izkāpšanas no vilciena Dzintaru stacijā. Paspējām vien tikt līdz lielajam gaisa tiltam. Turpat uz asfalta tad arī vienā mierā uzrīkojām pikniku un izklaidējāmies, spēlējot frīsbiju un dažādas komandu spēles.

            Īpašs piedzīvojums bija kopīgā došanās uz Krasta ielas „Lido”. Braukšana līdz pēdējam centimetram piebāztajā mikriņā (kurā gaisa nebija tikpat kā nemaz un kurā, kā vienmēr, skanēja krievu deju mūzikas terors), kad viens gluži tāds pats jau bija aizvadīts garām, ‘cerot uz labāku nākotni’, bija neparasts notikums pie norvēģu sabiedriskā transporta kultūras pieradušajiem norvēģiem. Ceļā mēģinājām izdiskutēt mūžam aktuālo jautājumu par sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju dīvaino attieksmi pret patērētāju elementārām vajadzībām, bet galu galā pasmaidījām un paraustījām vien plecus, un drīz vien jau bija laiks izkāpt. Lidiņā pavadījām brīnišķīgu laiku. Tas bija norvēģu pateicības vakars, kurā viņi parādīja mīlestību uz tuvāko no sev Dieva dotā, proti, izmaksāja mums gardumgardas vakariņas. No latviešu virtuves viņi visvairāk slavēja īpaši pagatavotos kartupeļus ar mērci un svaigos redīsus, kā arī šašliku. Vēl no Latvijas ražojumiem viesi sajūsminājās par „Kāruma” sieriņiem un Serenādēm, kuras, kastēm vien sapirkuši lielveikalā, viņi aizgādāja saviem mājiniekiem.         

            Kopīgi pavadītās saulainās dienas noslēdzās ar Jauniešu dievkalpojumu mūsu baznīcā, kurā mācītājs Raivis dalījās pārdomās par vadmotīvam izmantotās Rakstu vietas tēmu: kāds spēks ir mīlestībai Dievā, kas spēj savienot atšķirīgo un pat nesavienojamo. Tāpat īpašs sveiciens no māsu draudzes jauniešiem bija meiteņu dziedātās dziesmas angļu un norvēģu valodā svētdienas dievkalpojumā, ko klātesošie draudzes locekļi vēl noteikti atceras. Un kur tad vēl pats noslēguma pasākums ērģelnieces Ilzes pagalmā ar pašceptajām desiņām, spēli „Pēdējais pāris šķiras” un draudzības futbola maču, kas draudzīgi arī noslēdzās – 2:2.

            Vēl daudz un dikti varētu aprakstīt kopīgi piedzīvoto, taču pats svarīgākais, ko noslēgumā vēlos bilst, ir tas, kas šādi sadraudzības mirkļi starp dažādiem cilvēkiem, dažādām draudzēm, ir lieliska iespēja piedzīvot Kristus aicinājumu Viņa Baznīcai būt kā vienai miesai. Līdzīgi, kā varam izlasīt Pāvila vēstulēs, kuras es aicinu ikvienu iekļaut savos ikdienas lasījumos, arī mēs varam rast ticības spēku, palīdzot praktiskos un radošos veidos viens otram ar to, ko nu kuram Dievs Savā Svētajā Garā piešķīris. Tāpēc arī vēlos pateikties ikvienam, kas atsaucās palīdzēt ar transportu, personīgajām finansēm, ēdiena sagatavošanu, laipnu uzņemšanu, savu laiku, īpašumu, radošajām dotībām, padomu, garīgi stiprinošām sarunām, telefona zvaniem un vēl tik daudz un dažāda veida devumu. Nesaukšu jūs visus vārdā, bet ziniet, ka jūsu mazie un lielie darbiņi, kas mīlestībā darīti, ir bijuši redzami ļaužu priekšā; arī norvēģu jauniešu sirsniņu priekšā, par ko viņi ar prieku gatavojas pastāstīt Latviešu vakarā savā draudzē septembra sākumā un par ko pateicības jau saņemtas gan no draudzes mācītāja Ulava, gan no jauniešu mācītāja Ules ar e-pasta starpniecību.

            Turpināsim aizlūgt par šo draudzi, kas mums pamazām kļūst aizvien pazīstamāka un tuvāka un cerēsim, ka arī šī sadarbības joma – jauniešu sadraudzība – varēs turpināties pēc Dieva gribas, un kādā no turpmākajiem avīzītes numuriem varēsim lasīt, kā Ķekavas draudzes jauniešu grupai būs gājis Norvēģijā, jo turp plānojam doties šī gada rudenī.

Ieva Marta Graudiņa

CIEMOS PIE STOVNERES DRAUDZES

 Jau 17 gadus – kopš 1992.gada – Doles-Ķekavas draudze var lepoties ar mīļiem draugiem Norvēģijā – Stovneres draudzē. Šogad bija mūsu kārta atbildes vizītei un tā, 2009.gada septembra pašā sākumā devāmies ceļā – mācītājs Raivis Martinsons, Antra Martinsone, Kārlis Vāsulis, Jānis Vītols, Aigars Kukuts, Veronika Beijermane, Ieva Marta Graudiņa, Vaira Līvija Bethere, un pie sava busiņa stūres - Jānis Ipatjevs. Tā kā Vaira jau  no paša ceļojuma sākuma cītīgi visu pierakstīja dienasgrāmatā, tad, lūk, viņas piezīmes varat izlasīt arī šeit. Protams, tā ir tikai pavisam neliela daļa no piedzīvotā, bet tomēr.

2.09.09

Pl.14.00 pulcējamies baznīcā. Lūgšana un – atā, Ķekava! Izbraucam pl.14.29, ostā esam pl.14.50. Uz kuģa vēl nelaiž, jāstāv garā auto rindā. Pl.15.56 esam uz prāmja „Silja festival”. Grupas atbildīgais – Kārlis. Iekārtojamies kajītēs. Pl.17.30 sākam kustēties – aiziet  jūriņā! Izstaigājam kuģa veikalus. Vakara gaitā notiek Stokholmas prezentācija, pēc tam viktorīna, kurā Antra iegūst 2.vietu un balvu. Vēlāk loterijā Raivis laimē 3 pudeles vīna. Ap pusnekti ejam gulēt – ar labu nakti!

3.09.09

Piecēlos pl.6.30. Kā gulēju? Vai vispār gulēju? Slīpi biju, acis arī ciet. Zem manis visu laiku kaut kas klabēja. Iešu raudzīt, kas citur notiek, jo Ieva un Vera vēl guļ. Mani interesē, kas notiek uz kuģa. Visu rītu pavadīju uz klāja, tur arī brokastojām. Ļoti skaisti skati uz Zviedrijas šērām.

Pl.9.30 pēc vietējā laika atstājām kuģi. Ceļš cauri Stokholmai un tālāk. Pl.17.00 iebraucam Norvēģijā. Oslo vēl ir ļoti gaišs, bet stabos jau sāk degt lampas. Pēc nelielas maldīšanās esam galā – pie baznīcas un vēl pēc brīža jau pie saviem saimniekiem Birgitas un Rolfa – es un Vera vienā istabā, Ieva otrā. Vakariņās – Norvēģijas meksikāņu zupa, mazsālīts lasis, maizītes, tomāti, gurķi, ābolu sula un tēja. Garšīgi! Pēc vakariņām skatījāmies bildes, Ieva pie datora gatavoja draudzes prezentāciju.

4.09.09

 Brokastis 7.30. Gulēju labi. Pēc stundas pulcējamies pie baznīcas, lai kopā ar 4 norvēģu pavadoņiem dotos apskatīt Oslo. Līst lietus. Dodamies uz metro staciju. Pilsētā mūs arī sagaida lietus, tāpēc vispirms ejam cauri lielam tirdzniecības centram. Viss maksā dārgi. Lietus pārgājis, un dodamies apskatīt jauno operu. Man gribas teikt, ka tas ir tāds stikla kalns uz balta marmora pamatiem. Drosmīgie uzkāpa pat uz jumta, kur vasarā cilvēki sauļojoties. Tikām arī vestibilā – neredzēti skaista koka apdare. Pēc tam gājām pa galveno ielu uz karaļa pili. Tā nav īpaši grezna, toties tajā atrodas arī karaļa ģimenes apartamenti. Karogs uzvilkts mastā, tātad karalis ir mājās. Nezinājis, ka mēs ieradīsimies, tāpēc nav ielūdzis ciemos, pajoko viens no mūsu pavadoņiem. Tālāk līču loču līdz vecai pilij jeb cietoksnim. Tad ar tramvaju braucām uz Vīgelanda parku. Tur ir ļoti, ļoti daudz metāla un akmens statuju – gan vīriešu, gan sieviešu, visādos veidos, arī bērnu. Mākslinieks ar šiem tēliem atainojis cilvēku dzīvi. Ļoti skaisti, arī rozes visapkārt. Pēc tam ar tramvaju, metro un autobusu uz mājām. Biju ļoti piekususi! Paēdām ļoti garšīgas pusdienas: folijā gatavots lasis, kartupeļi ar visu mizu, mērce, gurķīši. Saldajā šokolādes krēms ar vaniļas mērci, ābolu limonāde.

Pl.19.05 sākas mūsu sadraudzības vakars. Kjell Olav pastāsta par partnerattiecību aizsākumu, pēc tam notiek iepazīstināšana ar mums katru atsevišķi, kam seko dziesma no norvēģu dziesmu grāmatas. Sākas prezentācija. Jānis pie datora, Ieva visu komentē, Vija (latviešu stipendiāte, kas studē un dzīvo Oslo) tulko, Raivis filmē. Pēc tam dziedam mūsu tautasdziesmas, Ieva un Jānis nodejo „Tūdaliņ, tagadiņ”. Antra tautastērpā spēlē uz stabulītes. Seko kafijas pauze ar gardām kūkām un saldējumu. Vakara turpinājumā Ieva dzied savas dziesmas un Jānis dalās savā ticības izpratnē. Beigās izdalām ķekaviešu sūtītās dāvanas. Kopumā vakars ļoti jauks.

5.09.09

Brokastis pl.8.30. Sasmērējam ceļa maizes un gatavojamies ceļojumam. Sapulcējamies pie baznīcas, sasēžamies mašīnās. Braucam arī pa kādu 1850 m garu tuneli.

 Esam pie garākās Norvēģijas upes Glommas, kuru agrāk izmantoja kokmateriālu piegādei. Tagad te atrodas interesants muzejs, kura ekspozīciju nesteidzīgi aplūkojam. Vēlāk dodamies uz Holmenkolen kalnu – augstāko Oslo tuvumā. Mājās esam pl.17.20. Paēdam Rolfa gatavotās pusdienas un ar Veroniku ejam pastaigāties. Kreņķis – sabojājies mans fotoaparāts.

6.09.09

Svētdiena. Rīta dievkalpojums būs īpašs, to vadīs jaunais kapelāns un priekšnesumu sniegs iesvētāmie. Iesvētības notikšot nākamsvētdien.

Pl.13.00 Stovneres baznīcas padomes un Latvijas viesu pārrunas par turpmāko sadarbību. Atskats arī uz iepriekšējos gados padarīto un aktualitātēm abās draudzēs. Tiek izceltas sadarbības svarīgākās jomas – vizītes, savstarpējas aizlūgšanas, kopīgi projekti (līdz šim tie bijuši: sponsorējums dziesmu grāmatu un zibens novedēja iegādei, apkures sistēmai un draudzes sekretāres algai). Jau tuvākajā nākotnē varētu notikt draudžu jauniešu pieredzes apmaiņas braucieni. Raivis izsaka ideju arī par norvēģu viesu uzņemšanu draudzes ģimenēs. Dalāmies arī ar nepieciešamību pēc projektora. Tāpat tiek nolemts regulāri apmainīties ar rakstiem draudžu avīzēm.

Uzdodam arī dažus jautājumus – par alfa kursu, par diakonijas darbu. Uzzinām, ka šeit veco ļaužu pansionātā kalpo pilna laika mācītājs. Diakonijas darbinieks pansionāta iemītniekus apmeklē katru nedēļu.

Pēc nopietnajā pārrunām daži no mums paliekam baznīcā uz afrikāņu dievkalpojumu. Tā esot Ganas draudze. Interesanti un nepierasti mūsu temperamentam.

Pusdienās ēdam brieža gaļas sautējumu. Saldajā – saldējums un dažādi augļi.

 Pl.19 vakara dievkalpojums, kurā uzrunu saka Raivis, bet lūgšanu – Jānis. Pasniedzam dāvanu – skaisti ierāmētu Ķekavas mākslas skolas audzēknes zīmējumu, kurā attēlota mūsu baznīca, milzīgu „Lāču” rupjmaizes kukuli un Latvijas medus burku. Pēc tam – vakariņas turpat baznīcā, sadraudzība un arī atvadas no draudzes.

7.09.09

Ceļamies pl.5.45. Pabrokastojam un – ar Dievu, viesmīlīgā Stovnere!

Pl.9.00 pārbraucam Norvēģijas robežu. Stokholmā mazliet apmaldāmies. Tas uzdzen šoferim Jānim nelielu stresu, viņš sāk nervozēt, jo strauji tuvojas prāmja atiešanas laiks. Vairākkārt apstājamies un jautājam ceļu garāmgājējiem, līdz kāda ļoti laipna taksiste mūs izved uz pareizā ceļa. Nu jau esam uz kuģa!

8.09.09

„Nekur nav tik labi kā mājās!” ar šādu plakātu, ziediem un sirsnīgiem apskāvieniem  mūs sagaida draudzes pārstāvji Ķekavā pie baznīcas. Cik negaidīti un mīļi! Paldies Dievam par visu šo laiku un katru ceļā sastapto cilvēku!

---

         Baznīcas ieejas bruģēšana

Trotuāra daļa baznīcas priekšpusē bija sadrupusi 

Par ziedojuma līdzekļiem atjaunotais bruģis

Bruģa svinīgā atklāšana ar ziedotāju SIA  Dominante Park un Cerību Bura pārstāvju piedalīšanos

Nākamais neatliekamais darbs  pēc baznīcas ieejas daļas remonta ir žogs, atbalsta mūris un betona stabi.

Vietām atbalsta mūris gandrīz pilnīgi izdrupis un zaudējis sasaisti ar stabiem