Aktualitātes
 Svētdarbības
 Notikumu kalendārs
 Regulārās norises
 Notikumi
 Izlasi/Noklausies
 Draudzes avīze
 Vēsture
 Svētdienas skola
 Draudzes padome
 Galerijas
 Kapsēta
 Kontakti
 Ķekavas Romas katoļu draudze
 Noderīgas saites
Meklēšana

 
2020.gada 2.februāra sprediķis

2.februāra sprediķis
Evanģēlists Kaspars Cerps

Laivā ar Jēzu (Mt.8:23-27)

Un Viņš iekāpa laivā, un Viņa mācekļi Tam sekoja. Un redzi, liela vētra sacēlās jūrā, tā ka viļņi laivai gāzās pāri, bet Viņš gulēja. Un tie piegāja pie Viņa un modināja Viņu, sacīdami: "Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam!" Un Viņš uz tiem saka: "Kam esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?" Un Viņš cēlās, apsauca vēju un jūru, un iestājās pilnīgs klusums. Bet cilvēki brīnīdamies sacīja: "Kas Tas tāds, ka vēji un jūra Tam paklausa?"
Mēs vēl aizvien esam Baznīcas gada Epifānijas jeb Atspīdēšanas laikā un pārdomājam brīžus, kad no Rakstiem mums atspīd Kristus būtība. Un šī ir tāda Rakstu vieta, kur Kristus būtība īpašā veidā atspīd katrā pantā, pie tam katrā pantā savādāk. Bet par visu pēc kārtas. Vispirms mēģināsim ieraudzīt šo Rakstu vietu kopējā kontekstā. Tikko Jēzus ir nodarbojies ar sava veida sekotāju atlasi, noraidot urrā-mācekļus un iedrošinot šaubīgos ar domu - nestrēb karstu, piesēdi, pārdomā vēlreiz, kam un kāpēc tu esi pieteicies par sekotāju, taču arī nesāc baiļoties. Acīmredzot, Jēzum ir svarīgi, ka viņa mācekļi iegūst skaidru skatu uz turpmāko. Tas ir svarīgi arī mums - nelolot maldīgas iedomas par Jēzu, bet atklāt Viņu tādu, kāds Viņš ir. Tas arī ir atspīdēšanas laika uzdevums - Jēzus kā gaisma atspīd mums, lai mēs pārtrauktu staigāt tumsībā un ieraudzītu Dzīvības gaismu. Tad nu no šā varam izspriest, ka notikumiem, kas seko, ir saistība ar sekošanu Jēzum, māceklību. Un pirmā lieta, kā Jēzus mums šodien atklājas, ir Skolotājs. Lūk - "Skolotājs iekāpa laivā, un Viņa mācekļi Tam sekoja" ir tā ilustrācija, pie kā gribu šodien pakavēties.
Skolotājs Jēzus par skolas solu izvēlas laivu. Ko tas mums atklāj? Kāda ir laiva? Šeit Dolē un Ķekavā, Daugavas krastā laivai nevajadzētu būt kaut kam svešam, varbūt kāds ir braucis makšķerēt vai vienkārši atpūsties uz ūdens. Sēdēt laiviņā, šūpoties līdzi viļņiem, mēģinot pie kāda lielāka viļņa neapgāzties, ik pa laikam izsmelt ūdeni... Tā tas ir upē, bet vai kāds ir mēģinājis ar laivu braukt jūrā? Iespējams, kādiem uzreiz ienāk prātā ainas ar Āfrikas bēgļiem caurās, pārpildītās laivās. Tas nepavisam vairs nav droši, piekritīsiet. Tātad - laiva ir kaut kas telpiski ierobežots, nestabils un potenciāli bīstams, tomēr vienlaikus tā ir arī relatīva drošība, salīdzinot ar to vidi, kur šī laiva peld. Ja salīdzinām vienkāršu peldēšanu jūrā ar braukšanu laivā, tas tomēr ir nesalīdzināmi drošāk un arī ērtāk. Ja domājam plašāk par mūsu dzīvi, gribas salīdzināt arī to ar peldēšanu laivā, kur pasaule ir jūra, mūžam viļņojoša, mūžam mainīga, un mēs mēģinām tajā noturēties dažādos peldlīdzekļos. Jau no pašas bērnības vecāki mēģina mūs gatavot lielajai dzīvei, palīdz mums darināt pašiem savu laivu, kura spētu izturēt līdz laimīgajam krastam. Tā nu mēs peldam vispirms vecāku laivā, tad izglītības laivā, tad mēģinam atrast pietiekami stabilu laivu, kurā vadīt darba gadus un, visbeidzot, uzbūvēt savu pensijas laiviņu, kurā pavadīt mūža nogali. Es teiktu, ka katrs kolektīvs, kurā mēs uzturamies savas dzīves laikā, arī ir tāda laiva. Mēs katrs esam savā veidā laivinieks, būvējot savu laivu atbilstoši tiem mērķiem, ko esam savā dzīvē uzstādījuši. Cits uzbūvē liellaivu, cits kruīza kuģi, vēl kāds naftas tankeri, bet citam drošāks liekas kara kuģis. Padomājiet, pēc kā izskatās Jūsu dzīves laiva? Kāds ir tās mērķis un uzdevums? Padomājiet arī, cik bieži jums ir nācies mainīt savas dzīves laivas? Pārkāpt no mazākas lielākā, no nedrošākas drošākā? Varbūt ir bijis otrādi? Varbūt Jūs ir piemeklējusi situācija, kad jūtaties kā no laivas izmests? Faktiski, kad Jēzus aicina cilvēkus sekot Sev, tas arī ir aicinājums nomainīt laivu, izvēlēties to laivu, kur kapteinis ir Jēzus. To norāda vārdi "Jēzus pavēlēja pārcelties uz otru krastu". Jēzus ir tas, kas pavēl šajā laivā. Ar to ir jārēķinās, pārceļoties pie Jēzus, ka es vairs nebūšu kapteinis, nedz kāds cits, bet vienīgi Jēzus. Taču, kas šajā laivā ir tāds īpašs, kas pamudinātu mani izvēlēties tieši to un nevienu citu? Jā, kamdēļ gan visi šie mācekļi tik apņēmīgi dodas pie Jēzus laivā?Jēzus tikko ir dziedinājis cilvēkus un mācījis tā, kā neviens cits to nav spējis - ar autoritāti, pārliecību, varu. Tas pievelk kā magnēts. Iedomāsimies atkal kuģi. Uz katra kuģa ir tāda laiva, par kuru visi cilvēki zina, kur tā atrodas, taču neviens negrib tajā kādreiz nonākt. Tikai vienā īpašā brīdī šī laiva pievelk kā magnēts un visi mēģina tur iekļūt. Jūs jau saprotat, tā ir glābšanas laiva. Jēzus ir glābšanas laivas kapteinis un šo laivu mēs pazīstam kā Kristus Baznīcu. Domāju, ka tās emocijas par glābšanas laivu ir ļoti atpazīstamas arī baznīcas kontekstā. Cilvēki mēdz atcerēties par baznīcu tikai galējas nepieciešamības rezultātā, tomēr ir daudz drošāk, ja uz jūsu dzīves kuģa atrodas glābšanas laiva, kas ir lietošanas kārtībā un regulāri pārbaudīta - es te domāju ikviena ticības dzīvi. Tomēr ir cilvēki, kam atrašanās glābšanas laivā ir ikdiena. Jēzus šeit aicina pie sevis tos, kas palīdzēs Viņam glābšanas darbos. Ir vienkārši ticīgie un ir Kristus līdzstrādnieki - cilvēku zvejnieki, kas ir aicināti vilkt ārā no jūras un kraut laivā, gluži kā zivis, bet šo zivju vietā ir tie pazudušie un noslīkušie cilvēki, kuru dzīves laivas ir sadragātas un cerības zudušas. Visu šo zinot, varam novērtēt Jēzus sekotāju drosmi uzdrīkstēties kāpt laivā Jēzum līdzi. Tātad, sekošana Jēzum ir izaicinājums, ielūgums uz negaidīto.
Uzreiz var rasties tāda doma par dēku, jūras odiseju ar drosmīgiem vīriem, kas pārvar grūtības, uzvar briesmoņus, izglābj princesi un tad laimīgi atgriežas mājās ar bagātību, bet šī nav tāda dēka, kā tūlīt sapratīsim. Nolasīšu jums pārsteidzošu psalma fragmentu, kas brīnišķīgi ataino mūsu situāciju:
"Tie, kas ar kuģiem brauca pa jūru un veica lielos ūdeņos savus darījumus, redzēja Tā Kunga darbus un Viņa brīnumus jūras virsū un dziļumos. Pēc Viņa pavēles sacēlās vētra, kas sabangoja jūras viļņus, tie pacēlās augšup pret debesīm un nogrima atkal dzelmē, tā ka viņu dvēsele trīcēja izmisumā un bailēs. Tie viņus mētāja un svaidīja kā dzēruma pilnus, visa viņu gudrība bija pagalam. Tad viņi piesauca To Kungu savās bēdās, un Viņš izglāba viņus no viņu bailēm. Viņš apklusināja vētru, ka norima viļņi. Viņi priecājās, ka iestājās klusums, un Viņš ieveda viņus iecerētajā ostā. Viņi lai pateicas Tam Kungam par Viņa žēlastību un par Viņa brīnuma darbiem, ko Viņš dara cilvēku bērniem, viņi lai cildina Viņu tautas draudzē un lai slavē vecajo saimē! (Ps.107:23-32)
Psalms mums atklāj šī ceļojuma patieso nodomu. Varoņu stāstos parasti briesmoņi ir tieši tik briesmīgi, lai varonis tomēr spētu to uzveikt, taču šajā ceļojumā mums jāsastopas ar tādu apdraudējumu, pret ko cilvēciskais spēks ir kā nekas. Un tiešām - kas gan ir vējš un ūdens - parasti elementi, tomēr viņu priekšā mums nākas atzīt pilnīgu bezspēcību. Kādam varētu šķist - cik pazemojoši. Jēzus ieved mūs jūrā, lai mūs pazemotu un paņirgātos. Taču nē! Jēzus ved mūs vietā, kur mēs būtu spiesti ieraudzīt Viņu, ņemt vērā, dot iespēju sev palīdzēt, uzticēties, un visbeidzot saprast, ka Viņš ir vienīgais, kam var uzticēties pat visneapskaužamākajās situācijās. Varam teikt, ka mūsu glābšanas misijas sekmīga īstenošana ir atkarīga tikai no tā, vai klausām savu kapteini un misijas iniciatoru ikkatrā brīdī. Tātad, ja tā ir dēka, tad ieraudzīt Kunga darbu, piesaukt Viņu un pateikties ir tā lielā bagātība, kas šajā dēkā ir jāatrod un jāpārved mājās.
"Bet Viņš gulēja." Mūs nereti kārdina doma, ka Jēzus ved savus mācekļus laivā, lai viņi vairāk iemācītos par jūru, par straumēm, jūras dzīvniekiem, laika apstākļiem, varbūt kuģniecību un prasmi apieties ar buru, un jūs varat izdomāt vēl daudz brīnišķīgu mācību priekšmetu, kurus varētu palīdzēt apgūt laiva. Dažreiz pat liekas, ka Jēzus mūs ņem laivā tāpēc, ka mēs esam prasmīgi laivinieki un bez mums viņam klātos grūti, mums taču būtu tik daudz ko Viņam atklāt par lietu patieso stāvokli uz ūdeņiem, taču kamēr mēs paši sev liekamies svarīgi, Jēzus guļ. Vai tad nav tā, ka mēs Jēzu atceramies tikai tad, kad pašu padoms beidzas? Aizņemti paši savos darījumos, mēs Jēzu netraucējam tik lielā mērā, ka Viņš no garlaicības aizmieg, un tad Viņam par sevi ir jāatgādina. Skolotājam jāatgādina saviem skolniekiem, kas ir viņu mērķis un galvenais uzdevums. Doma, ka būt izglābtam nozīmē, ka turpmāk tevi sagaida tikai saulains laiciņš un viegls ceļavējš ir kārtējie maldi, kas jākliedē. Cilvēki nepiedzīvo katastrofas uz mierīgas jūras, bet bangojošā virpulī, kas sagrauj visu savā ceļā. Glābēji ir nepieciešami tieši šādos apstākļos un Jēzus ir izveidojis mācību simulāciju. Kad glābšanas laiva avarē, kas tad vēl atliek? Kā glābties glābējam? Kurš izzvejos zvejnieku? Kad visa gudrība un prasmes ir pagalam, atliek psalma gudrība: " Tad viņi piesauca To Kungu savās bēdās". Ja mēs neesam tik gudri vai tik drosmīgi, lai spētu atdarināt sava Kunga mieru, mums atliek lūgšanas gudrība. Tomēr varam saprast, ka Jēzus neuzslavē mācekļus par šo mazāko gudrību.
"Kam esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?" Ja Jēzus ir mūsu Skolotājs un Glābējs, tad vienīgais mācību priekšmets, ko Viņš jebkad ir pasniedzis, ir Viņš pats un glābšana, ko Viņš nes (Jo vārds Jēzus, kā atceraties, arī nozīmē Glābšanu). Un, ja Viņš izvēlas laivu, tad tikai tāpēc, ka ar šīs laivas palīdzību Viņš spēs kaut ko vairāk pastāstīt, atklāt kaut ko jaunu par Sevi un glābšanu. Šajā gadījumā mācekļi atklāja, ka viņu drosme, kuras pietika, lai kāptu laivā, tomēr nebija pietiekoša, lai izglābtos vētrā, kas ir neglaimojoši. Tomēr vienlaikus viņi arī atklāja, ka drosme pamodināt guļošo Kristu un atzīties savā nespēkā un bailēs ir pietiekama, lai izglābtos no vētras. Šī ir tā mācība, ko Jēzus grib iemācīt saviem mācekļiem - glābēja stiprā drošības saite ir viņa ticība. Piesien sevi ar ticības saiti pie varenās klints, pie kalnu cietokšņa, pie tā Kunga un droši dodies jūrā. Jēzus var netraucēti gulēt, jo Viņa ticība Tēvam ir nesatricināma, tā ir kā enkurs, kas nenotrūkst pat visbargākajā vētrā. Ja mēs redzētu Jēzus ticību, mēs droši varētu piesiet tai klāt savu ticību, taču ticība nav redzama un mēs šaubāmies. Redzamā vētra un redzamie viļņi ātri vien pārliecina mūs par mūsu nedrošo stāvokli. Kā lai es zinu? Kā es varu būt pārliecināts? ir tie jautājumi, kurus mums bieži patīk uzdot. Kad viss bija mierīgi, mēs nešaubījāmies, ka Jēzus ir Mesija un Glābējs. Kad uznāk vētra, mēs sākam šaubīties - a ja nu nav? Ja nu nav tas Jēzus tik visvarens? Ja nu neuzklausa? Ja nu nemīl un grib pazudināt? Šādas ticības vētras nereti nākas piedzīvot. Bet Jēzus mums māca šādi - pat ja tu šaubies, nebaidies lūgt un pārvaicāt. Vai Tu tiešām esi tas, ko Tu saki par sevi? Vai Tu esi tas, kam jānāk? Un Viņš teiks: Svētīgs, kas pie Manis neapgrēcinājas, bet pieņem no Manis savas drošības garantijas. Raksti saka - kas ir kristīts, ir ietērpies Kristū. Es varu to salīdzināt ar tādas glābšanas vestes uzvilkšanu, kas izceļ ne tikai no jūras, bet pat nāves dziļumiem.
Bet cilvēki brīnīdamies sacīja: "Kas Tas tāds, ka vēji un jūra Tam paklausa?" Piesaucot Kungu savās nelaimēs, mēs ieraugām "Tā Kunga brīnumus jūras virsū un dziļumos" . Taču, lai mazāk brīnāmies, bet pateicamies Tam Kungam par Viņa žēlastību un par Viņa brīnuma darbiem, ko Viņš dara cilvēku bērniem, lai cildinām Viņu tautas draudzē un lai slavējam vecajo saimē! Jo mums nav jābrīnās par to, ko skaidri zinām un apliecinām. Mēs esam tie, kas pazīst Jēzu, ka Viņam paklausa ne tikai vēji un jūra, bet visa radība. Un Viņam vien lai viss gods un slava. Āmen!

 Iesūtīts: 2020.02.04 20:51
  Kontaktiem



Arnis Eltermanis
mācītājs
arniseltermanis@gmail.com
29177336



‍Kaspars Cērps
‍evanģēlists

Raitis Heniņš
 draudzes priekšnieks
 raitis@gd.lv
 29149425



Ieva Kolosovska
 diakonijas un
 saimniecības vadītāja
29157260



Lauris Bērziņš 

Kapu pārzinis 
25773343
lauris00777@inbox.lv

Draudzes e-pasts:

doleskekavasdr@inbox.lv

www.facebook.com  /

/kekavas.baznica



 
 
Copyright 2006; Created by MB Studija »