Edgara apraksts par draudzes ekskursija uz Kalna svētības kopienu Bruknā, Bārbeles pamatskolu un Valles baznīcu 09.12.2017.
9.decembrī draudzes ekskursija uz Kalna svētības kopienu Bruknā, Bārbeles pamatskolu un Valles baznīcu
“Iesākumā bija Vārds…” –
tā sākas Jāņa evaņģēlijs. Šoreiz šis vārds bija Brukna. Kādu rītu Sandra man
pavaicāja: “Kā tu domā, vai iesvētāmo grupai interesētu ekskursija uz Bruknu?”
Zinot, ka ekskursijas vienmēr ir interesanti pasākumi, visu vārdā atļāvos
pateikt: “Laba doma!” Un tā, apspriežoties ar mācītāju Arni, nolēmām –
jārīko ekskursija. Tā mums radās
maršruts Ķekava–Brukna–Valle, katra vieta ar savu garīgo izaugsmi, vēsturi un
baznīcām, kuras visas vieno viens vārds –
ticība.
Ir dzestrs, bet jauks
sestdienas 9. decembra rīts. Baznīcā tiekas gan iesvētāmo grupa, gan arī citi
mūsu un dažu citu draudžu ļaudis, kopā 44 ceļotāji. Mācītājs Arnis novada īsu
lūgšanu un varam doties mūsu mazajā svētceļojumā. Autobuss, laipnā vadītāja
droši stūrēts, vizina mūs pa Zemgales lauku ārēm. Pa ceļam mācītājs mūs
iepazīstina ar Adventa patieso nozīmi. Izbraucot cauri Vecumniekiem, aiz loga
vērojam garām slīdošās lauku ainavas, kavējam laiku interesantās un jautrās
sarunās, līdz seko garšīgs pārsteigums –
Račiņu pāra rūpīgi pagatavotās ķilavmaizītes ar olu –
sen nekas tik gards nebija ēsts (to atzina daudzi). Un tā, nemanot esam jau
nokļuvuši līdz Bruknas muižai, kurā tagad saimnieko Bruknas Kalna svētību
kopiena priestera Andreja Mediņa vadībā.
Bruknas muiža mūs sagaida
ar saltu vēju, bet siltu, strādīgu un acīmredzami gādīgu roku veiktu darbu
augļiem, zinot cik smaga ir bijusi šīs muižas vēsture. Diemžēl pašu priesteri Mediņu
nesatiekam, taču kopienas pārstāve un mūsu gide muižā - Ilze - mūs laipni uzņem
ar baltu, runīgu papagaili uz pleca. Ieejot muižas ēkā, nekad neiedomāsies, ka
vēl pirms divdesmit gadiem te ir bijusi nolaista cūku kūts, burtiskā šī vārda
nozīmē. Ir apbrīnojami redzēt ieguldītā svētīgā darba augļus – izremontētas,
mājīgi iekārtotas telpas ar balles zāli, gaumīgu ēdamistabu ar kamīnu un 16.
gadsimta gleznām pie sienas, kas attēlo Kristus ciešanu ceļu. Tās Bruknā
nonākušas no Skaistkalnes baznīcas. To autori nav zināmi, jo ir bijuši tā laika
mākslas studenti. Pēc telpu un eksponātu aplūkošanas tiekamies ar topošās
Bārbeles skolas un bērnudārza direktori. Viņa mūs iepazīstina ar priestera
Mediņa izloloto jauno projektu –
skolu zēniem un bērnudārzu bērniem
līdz 6 gadu vecumam Bārbelē - "Saknes un spārni", un uzaicina mūs to
apmeklēt. Un nu jau klāt pusdienlaiks muižas ēdamistabā, kur tiekam cienāti ar
gardu lēcu sautējumu, cepumiem un kafiju. Redzot pie muižas mastā, Zemgales
vēju plucinātu Latvijas valsts karogu, aizdomājos arī par tiem, ap tūkstoti,
cauri Bruknas kopienai izgājušajiem cilvēkiem – kā
dzīve viņus ir plucinājusi, kā viņi ir krituši un atkal cēlušies, citi
atgriezušies pie sava vecā dzīvesveida, taču ne mazums ir tādu, kuri caur
ciešanām, savu darbu, priestera Mediņa iedvesmoti un Dieva svētīti ir tikuši
ārā no "purva". Ir patīkami zināt, ka cilvēki, kas ir jau
"izauguši" no Bruknas kopienas, tagad spēj normāli un pilnvērtīgi
dzīvot, strādāt, mācīties un būt pilnvērtīgi sabiedrības locekļi. Tāpēc pie
sevis nodomāju, ar ko lai mēs iedvesmojam šos ļaudis… un rodas ideja par
ziedojumu no mums visiem jaunam, skaistam Latvijas karogam.
Pēc pusdienām,
atvadījušies no siltās un viesmīlīgās muižas ēkas, ejam uz Bruknas kopienas
iemītnieku pašu rokām būvēto Svēto apustuļu baznīcu, kur mūsu gide interesanti
izstāsta par tās tapšanas vēsturi. Kā izrādās, tā ir Karsas katedrāles kopija (informācija
par oriģinālu: https://en.wikipedia.org/wiki/Cathedral_of_Kars). Gidei runājot, stāsts nonāk līdz ērģelēm un
brīnišķīgajai baznīcas akustikai, kam seko viegla nopūta: žēl, ka Bruknā uz
vietas neesot neviena, kas varētu kaut ko atskaņot, lai mēs to varētu izbaudīt.
Te nu rodas iespēja izpausties mācītāja Arņa sievai Danutai pie ērģelēm, kuras
muzikālais priekšnesums aizkustina ikkatru no mums un pierāda, ka baznīcas
akustika tiešām ir lieliska. Iedvesmoti un apgaroti no redzētā un dzirdētā,
uzņemam grupas kopbildi un atvadāmies no Bruknas muižas, lai dotos uz Bārbeli
apmeklēt topošo skolu un bērnudārzu.
Pats A. Mediņš par Bruknu saka tā: “Kas ir Brukna? Tā ir vieta. Tie ir darbi.
Tie ir cilvēki. Brukna – tā ir kopiena ar svētām vērtībām. Kamēr uzskatām sevi
par dieviem, visu varošiem, nekādas dzīvības mūsos nebūs. Bet, tiklīdz atzīstam
savu nevarību, bezspēcību, mēs kļūstam kā atvērti ziedi, ko Dievs piepilda ar
savu dzīvību, prieku, drosmi un mieru. Kamēr plosāmies paši sevī, mēs nekur
tālu netiekam. (Intervija ar
priesteri Andreju Mediņu: Annas Psiholoģija, 2017. gada augusts).
Mūsu ceļojums turpinās,
jūtot līdzi Latvijas sieviešu florbola komandai pasaules čempionātā, kurā spēlē
arī divas ķekavietes, viena no kurām – Gundega - ir arī mūsu
draudzē. Mūsu meitenes sīvā cīņā izcīna 6. vietu pasaulē. Pa ceļam mielojamies
ar Ievas sagādātiem mandarīniem, kuru patīkamais aromāts drīz piepilda visu
autobusu. Pie Bārbeles renovējamās skolas ēkas mēs satiekamies ar Aiju, kura ir
šīs topošās mācību iestādes sirds un dvēsele – tāds
iespaids rodas, klausoties stāstījumā par jau padarīto un nākotnes plāniem.
Tiekam izvadāti ekskursijā pa visu topošo skolu, kur vēl daudz darāmā, bet tik
daudz jau ir paveikts. Var tikai apbrīnot šo cilvēku degsmi un pašaizliedzību,
kuri ir uzņēmušies šo misiju –
kalpot savas tautas nākotnei – bērniem.
Var atstrādāt savas darba stundas un saņemt par to algu, taču ir acīmredzams,
ka Bārbeles skolas darbiniekiem darbs ir patiess aicinājums. Domāju, ka tieši
šādi cilvēki pulcējas ap priesteri Mediņu. Jauki ir dzirdēt, ka Latvijā ir
bagāti un arī dāsni cilvēki, kuri atbalsta šādus projektus. Izciemojušies pa
Bārbeles skolu, sirsnīgi atvadāmies un turpinām ceļu uz Valles baznīcu.
Kad tuvojamies Vallei,
no dūmakas iznirst majestātiskā Valles baznīca, kas slejas pakalnā, tā izceļot
tās vienkāršo skaistumu. Izkāpjot no autobusa, pamanām kādu piemiņas akmeni,
kurš, kā vēlāk noskaidrojas, ir Valles apkaimes represēto piemiņai un to
iesvētījis mūsu ceļabiedrs, mācītājs Arnis Eltermanis. Dievnamā mūs sagaida
ļoti interesanta, radoša un aizrautīga persona – Gina
Viegliņa Valliete, kura mums pastāsta par Valles baznīcas vēsturi un tās
apkaimes notikumiem senā un ne tik senā pagātnē. Gina nolasa arī dažus dzejoļus
no savas jaunās grāmatas, kas aizkustina visus klātesošos ar savu dziļumu un
mieru. Danutai diemžēl neizdodas pierunāt baznīcas ērģeles sākt skanēt, tad nu
nekas cits neatliek kā meitenēm dziedāt bez pavadījuma –
tāpat skan lieliski. Tā gluži nemanot pienāk tumšs vakars, seko silta
atvadīšanās no mūsu Valles gides, lai kāptu autobusā un dotos mājup. Arī
mājupceļš neiztiek bez smaržīgiem našķiem –
šoreiz visi, graužot sarūpētas piparkūkas, apspriež pa dienu piedzīvoto un
redzēto.
No pirmajiem līdzbraucējiem atvadāmies jau Vallē, tad Mežvidi un jau pēc dažām
minūtēm esam turpat, kur izbraucām, – pie Ķekavas baznīcas.
Jauki pavadīta, interesanta, iespaidu pilna diena, labā sabiedrībā.
Paldies visiem par patīkamo kopā būšanu!
Cerams, līdz nākamajai
reizei!
Iesvētāmo grupas dalībnieks Edgars.
|