Dievkalpojuma kārtības skaidrojums
Ievads
Ienākot baznīcā,
bieži vien rodas jautājums – kāpēc dievkalpojums notiek tā un ne citādi? Kāda
nozīme un jēga vārdiem un darbībām, klusumam un dažādiem ķermeņa stāvokļiem?
Līdzīgi kā ar deju – nezinot dievkalpojuma kārtību, cilvēks jūtas samulsis un
neveikls, un nereti šādas izjūtas traucē koncentrēties lūgšanai un Dieva
klātbūtnei baznīcā un draudzē.
Šis ir mēģinājums
īsi skaidrot dievkalpojuma kārtību un uzvedību baznīcā. Tā nekādā ziņā
nepretendē uz izsmeļoša avota statusu, tās nolūks ir tikai dot pirmo ieskatu
dažos jautājumos, kas saistīti ar liturģisko praksi mūsu - evaņģēliski
luteriskajā Baznīcā. Ierobežotā apjoma dēļ skaidrojumi ir iespējami īsi. Tālāku
informāciju un zināšanas katrs var meklēt pats – Bībelē, Katehismos, liturģijas
grāmatās vai jautājot forumos.
Kāpēc vispār
ir vajadzīga noteikta dievkalpojuma kārtība? Uz šo jautājumu atbildi dod apustulis Pāvils 1. Vēstulē Korintiešiem 14.
nodaļā: “Jo Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs.” (1. Kor. 14:26 – 40)
Dievkalpojuma kārtība nepieciešama arī tāpēc, lai arī ienācējs no ārpuses spētu
lūgties kopā ar draudzi. Ja katrā draudzē būtu cita dievkalpojuma kārtība, tad
divu draudžu locekļiem, kopā sanākot, būtu ļoti grūti saprasties.
Kā ienākt
baznīcā? Kā tur uzvesties? Ceļš uz baznīcu sākas
jau mājās. Jau tur gatavojies satikties ar Jēzu dievkalpojumā. Apģērbs? Padomā,
kā tu ietu uz pieņemšanu pie kāda valstsvīra – un atceries, ka Jēzus ir
Valdnieks pār visiem valdniekiem.
Rietumu Baznīcā
(pie kuras pieder arī Latvijas ev.lut. Baznīca) pieņemts 2-3 stundas pirms
Vakarēdiena pieņemšanas atturēties no ēdiena un dzēriena (gavēt), lai tā
sagatavotos tikties ar Jēzu Vakarēdienā.
Vispārīgi
jēdzieni
Pārvietojoties pa
baznīcu, centies negriezt altārim muguru bez īpašas vajadzības. Altāris pārstāv
Dieva klātbūtni draudzē, izrādīdams cieņu altārim, cilvēks simboliski izrāda
cieņu arī Neredzamajam Dievam.
Sāksim ar pašu
dievkalpojuma jēdzienu. Dievkalpojumā Dievs kalpo cilvēkiem, un cilvēki –
Dievam. Luteriskais dievkalpojums nav upurēšana vai kāda cita maģiska izdarība
ar Dieva Vārda piesaukšanu. Tas arī automātiski nepadara cilvēku Dievam līdzīgu
un svētu. Tā pamatā ir pateicība Dievam par pestīšanu, ko viņš mums katram dod
Jēzū Kristū, ticība Jēzus upura vienreizīgumam, un Jēzus iedibinātais
Vakarēdiena noslēpums (skat. tālāk), ar kuru Viņš uztur un stiprina savu
draudzi, kā redzami, tā neredzami.
Runājot par
dievkalpojumu, lieto arī vārdu ‘liturģija’, kas nācis no grieķu val. un apzīmē
kādu kalpošanas darbu kopienai un sabiedrībai, ko veic konkrēta persona.
Dievs kalpo
cilvēkam: Sūtīdams Jēzu, kurš samierina cilvēkus ar
Dievu, lai Viņam vairs nav jādusmo uz cilvēkiem. Jēzus Kristus, Dieva Dēls,
kalpo cilvēkam, atdodams sevi par izpirkumu mūsu katra vietā. Viņš mums atdod
sevi arī Sv. Vakarēdiena maizē un vīnā.
Cilvēks kalpo
Dievam – pieņemdams šo pestīšanas dāvanu un
pateikdamies Dievam par to. Tāpēc reizēm lieto apzīmējumu Eiharistija
(Euharistija), kas tulkojumā no grieķu valodas apzīmē pateicības upuri.
Katrs dievkalpojums
ir svētki – mēs svinam un priecājamies par savu atpestīšanu no grēka un nāves.
Mēs svinam arī Mūžīgās Dzīvības noslēpumu, kas mums, kristiešiem, ir dots Dieva
žēlastībā. Tāpēc svētdienā uz baznīcu ir labi nākt kā uz kuriem katriem lieliem
svētkiem – ar prieku un uzcītību, gataviem tikties ar visu valdnieku Valdnieku
– Jēzu Kristu, mūsu augšāmcelto Pestītāju.
“Bet ja nu es
nemaz nejūtos priecīgi? Ja nu man gribas bēdāties un raudāt – ko tad? Varbūt
man vispār nenākt uz baznīcu?“ Bet, protams, jānāk! Nenākot uz
baznīcu, izvairoties no Svētā Vakarēdiena pieņemšanas tāpēc, ka “nav sajūtas”,
cilvēks atņem Dievam iespēju sev pieskarties – kristietim nav lielākas tuvības
ar Dievu kā saņemot Svēto Vakarēdienu. Ja kāds godīgu sirdi Dievam atklāj savas
bēdas, tad arī saņem mierinājumu.
Ienākot baznīcā
Ienākot baznīcā,
atceries, ka bez tevis te ir arī citi cilvēki, kuri lūdzas un gatavojas
dievkalpojumam. Tas, protams, nenozīmē, ka nedrīkst sasveicināties ar draugiem
un paziņām, bet jācenšas ar savu pļāpāšanu netraucēt citus lūgšanā. Parasti,
nonākot savā vietā, vispirms klusā lūgšanā sveicini Dievu, pateicoties Viņam
par pavadīto nedēļu un lūdzot svētību šim dievkalpojumam (var izmantot
lūgšanas, kas ir Dziesmu grāmatas sākumā). Šo lūgšanu (ja tas iespējams) saka,
nometoties ceļos, ar to izrādot Dievam savu pazemību un atzīstot Viņa lielumu.
Pēc klusās lūgšanas
parasti ticīgie apzīmē sevi ar Krusta Zīmi: Rietumu Baznīcā tā izskatās šādi:
[Domās sakot un vienlaikus darot] Dieva Tēva (ar labās rokas pirkstiem pieskaramies
pierei [Jo Dievs ir pasaules Galva]), Dēla (labā roka kustas uz leju līdz apm.
saules pinumam [Jo Dēls ir pasaules Sirds]), un Svētā Gara (labā roka pieskaras
kreisajam plecam, tad – labajam [Jo Svētais Gars nes pasauli uz saviem
pleciem]) vārdā (plaukstas vai nu saliek kopā vai arī ar labo roku pieskaras
sirdij, tā noslēdzot kustību). Šo darbību vieglāk parādīt dabā nekā aprakstīt.
Dievkalpojums sākas
ar dziesmu [kuras laikā draudze pieceļas, tā parādīdama gatavību kalpot
Dievam], dziesmas laikā mācītājs vai liturgs [tas, kurš vada dievkalpojumu]
iznāk altārtelpā.
Ja dievk. piedalās
koris, mācītājs neiet altārī, bet pagriežas pret draudzi.
[Ja mācītājs stāv
altārī ar muguru pret draudzi - viņš runā draudzes vārdā, ja ar seju - Dieva
vārdā]
Mācītājs saka
sveicinājuma vārdus, ar kuriem novēl draudzei Dieva žēlastību un mīlestību.
Draudze, savukārt, to pašu novēl mācītājam.
Dievs ir svēts,
tātad – bez grēka. Viņš arī no sirds neieredz grēku. Līdz ar to, grēciniekam
nav iespējams pastāvēt Dieva priekšā. Lai grēki netraucētu sadzirdēt Dieva
balsi cilvēku sirdīs, ir nepieciešama grēku nožēla, grēksūdze un grēku
atlaišana (absolūcija). Tā atrodas dievkalpojuma ievadā.
Draudzes
dievkalpojumā izmanto t.s. grēksūdzes formulas, jo katra grēku saraksts ir
dažāda garuma, līdz ar to dievkalpojums nekad nesāktos, ja visi gribētu
izsūdzēt visus grēkus. Uz grēksūdzi metas ceļos, tā parādot savu nožēlu un
pazemību.
Pēc grēksūdzes seko
Absolūcija (grēku atlaišana), uz ko draudze atbild ar “Āmen” – šis vārds nozīmē
“tā tas patiesi ir”. [Ja jūti, ka tev nepietiek ar vispārējo grēksūdzi
svētdienas dievkalpojumā, ka ir kādi konkrēti grēki, no kuriem tu netiec vaļā,
tev ir iespēja doties uz privātu grēksūdzi (bikti) pie mācītāja ārpus
dievkalpojuma.]
Dievkalpojuma
sākums
Tikai pēc grēku
piedošanas var sākties dievkalpojuma galvenās daļas. Tā sākas ar ievadvārdiem
jeb Introitu [latīņu introitum - ienākšana], kas katru svētdienu ir atšķirīgs.
[Ievadvārdiem ir divas daļas - draudzes uzruna Dievam (mācītājs lasa,
pagriezies pret altāri) un Dieva uzruna draudzei (lasa, pagriezies pret
draudzi)]
Introita jeb
ievadvārdu noslēgumā vienmēr ir doksoloģija [slavas dziesma] „Gods lai ir
Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam”, ar kuru tiek slavēts Trīsvienīgais Dievs.
Draudzes atbilde pauž šīs slavas pastāvību un mūžību.
Tālāk seko Kyrie,
lūgšana ar draudzes atbildi. Vārdi Kyrie, eleison! grieķu valodā nozīmē “Kungs,
apžēlojies” – tie ir vārdi, kurus aklais saka Jēzum, kad lūdz, lai viņu atkal
dara redzīgu. Ar šo lūgšanu draudze kopā ar liturgu lūdz gara gaismu un svētību
sev un visai pasaulei. Pie Kyrie draudzes atbildes var būt gan latviski, gan
grieķiski, jo pilnībā vārdu ‘eleison’ nevar pārtulkot.
Ir svarīgi
atcerēties, ka dievkalpojumā ir t.s. mainīgās un nemainīgās daļas – lai
tuvinātu dievkalpojuma dialogu liturģiskajam gadam, Jēzus dzīves notikumiem,
Baznīca piemin šos notikumus īpašās lūgšanās, kas attiecīgas tikai noteiktām
dienām. Tai pat laikā tādas daļas kā Dieva Vārda liturģija un Konsekrācijas
vārdi paliek nemainīgas, jo attiecas uz visu kristīgo dzīvi visos laikos un
vietās.
Pēc Kyrie seko
priecīga slavas dziesma ‘Gloria’ – Gods Dievam Augstībā. Bieži vien
dievkalpojuma daļas apzīmē ar latīņu vārdiem, jo mūsu dievkalpojuma kārtība ir
mantojums no Rietumu Baznīcas, kurā tika izmantota latīņu valoda. Daudzi
slaveni skaņdarbi, kas ir vienlaikus arī lūgšanas, izmanto latīņu tekstus, jo
tie ir universāli un zināmi visiem (ja nav, tad tulkojumus ir vienkārši
atrast).
Grēki ir piedoti,
Dievs ir uzklausījis lūgšanas – ir laiks priecīgi slavināt Dievu. Tāda nozīme
varētu būt šim Baznīcas dziedājumam. Augstos svētkos un kad ir koris, dzied
Senbaznīcas tekstu, kas mūsu Dziesmu grāmatā ir 585, t.i. – pēdējā – dziesma.
Pārējā laikā dzied kādu no dziesmām no nodaļas “Dieva varenība un slava”, dziesmas,
kam līdzīgs raksturs. ‘Gloria’ nedzied Adventa un Ciešanu laikā, izņemot Zaļo
Ceturtdienu.
Tad mācītājs
pagriežas pret altāri un lūdz lūgšanu pirms lasījumiem. Šīs lūgšanas
liturģiskais nosaukums ir Kolekta – draudzes lūgšana. Tā var mainīties, atkarībā
no liturģiskā laika.
Ar lūgšanu pēc
Svētā Gara gaismas, kura apskaidro prātu un padara saprotamu Dieva Vārdu, tad
arī noslēdzas Ievada liturģija.
Ievada liturģijas
laikā notiek arī jauno draudzes locekļu iesvētīšana un bērnu kristība.
Abos šajos ritos izmanto
gan Ticības Apliecību, gan Tēvreizi. Parasti izmanto Apustuļu Ticības
Apliecību, kuru lielākā daļa regulāro baznīcā gājēju zina no galvas. Ja Ticības
Apliecība jau vienreiz dievkalpojumā bijusi, to vairs neatkārto.
Ja dievkalpojums ir
ar Sv. Vakarēdienu, tad pie konsekrācijas Tēvreizi atkārto.
“Kā man zināt, kad
stāvēt, kad sēdēt un kad – mesties ceļos?” Apkopojot iepriekš izklāstīto,
sistēma varētu būt šāda: draudze metas ceļos, kad 1) klusi pielūdz Dievu pirms
dievkalpojuma, 2) grēksūdzes* laikā, 3) konsekrācijas un Dieva Jērs laikā,
4) klusajā pateicības lūgšanā.
Draudze stāv: 1)
kamēr mācītājs ir altārī (izņemot uz Vecās Derības un Epistulas lasījumiem), 2)
slavinājumu un lūgšanu laikā; 3) kad skan “Alelūja”.
Draudze sēž: visos
pārējos laikos.
Ja kādam veselība
neatļauj ilgi atrasties uz ceļiem vai stāvēt, protams, drīkst apsēsties. [„Labāk domāt par Dievu sēžot, nekā par
kājām stāvot.”
(Filarets)]
Vārda
liturģija
Kad ievads ir
sagatavojis klausītāju sirdis Dieva Vārda uzņemšanai, sākas dievkalpojuma otrā
lielā daļa – Vārda liturģija. Šeit centrā ir Dieva Vārds – rakstītais (Bībelē),
lasītais (Svēto Rakstu lasījumi) un skaidrotais (sprediķī).
Dieva Vārda
liturģiju kristīgā Baznīca ir mantojusi no senebreju sinagogas, kur tāpat
Svētie Raksti tika lasīti draudzei priekšā un skaidroti. Sinagogā tika lasīta
un skaidrota Vecā Derība. Kristīgajā dievkalpojumā lasījumu skaits ir lielāks:
tiek lasīta ne vien Vecā derība, bet arī t.s. Epistula [no grieķu epistolē,
sūtījums, vēstījums] (Apustuļu Darbi, Vēstules vai Jāņa Atklāsmes grāmata) un –
noteikti – Evaņģēlijs.
Lasījumus lasa
lektors – īpaši sagatavota persona no draudzes. Par lektoru var kļūt jebkurš
draudzes loceklis, kuram ir tāds aicinājums un pietiekoši skaļa balss un laba
dikcija.
Starp Vecās Derības
lasījumu un Epistulu var būt īsa dziesma, kas tiek saukta arī par
graduāli – pārdomu pāreju no Vecās Derības bauslības likumiem uz Jaunās Derības
žēlastības likumiem. Rietumu Baznīcā lasījumus izvēlas pēc tā sauktiem Trīs
gadu cikliem. Ir A, B un C gads, katrā lasījumi ir citi, lai draudze varētu
dzirdēt iespējami daudz no Svētajiem Rakstiem. Pa šiem trīs gadiem tiek
izlasīta praktiski visa Bībele.
Vecās Derības
lasījums vēsta par Dieva likumiem – Bauslību. Epistulas lasījums palīdz mums
labāk izprast kristīgās dzīves ikdienu. Tas reizēm arī skaidro Vecās Derības
lasījumu vai Evaņģēlija lasījumu.
Lasījumu beigās
lektors saka “Tā Kunga vārds!”, ar to domājot, ka lasījums patiesi ir no
Svētajiem Rakstiem, kuru autors ir Dievs pats. Draudzes atbilde pauž pateicību
Dievam par to, ka Viņš Svētos Rakstus ir devis, lai cilvēkiem būtu vadlīnijas
dzīvē.
Lai īpaši izceltu
Evaņģēlija vēsti, draudze Vecās Derības un Epistulas lasījuma laikā sēž.
Tikko atskan
‘Alelūja!’, draudze pieceļas un ar prieku dzied šo dziedājumu. [Vārds ‘alelūja'
senebreju valodā nozīmē ‘teiciet (slavējiet) to Kungu']. Alelūja nedzied
Ciešanu laikā.
Lai gan mūsu
Baznīcā ir pieņemta tikai viena Alelūja melodija, tomēr, līdzīgi Kyrie,
arī šī dziedājuma melodijas var mainīties. Pasaulē pastāv neskaitāms
daudzums Alelūja melodiju, jo Dieva slavu var daudzināt dažādos veidos.
Draudzēs, kur melodija mainās, ērģelnieks vai priekšdziedātājs nodzied to
draudzei priekšā, pēc tam draudze atkārto dziedājumu.
Mācītājs vai
lektors piesaka Evaņģēlija lasījumu. Vārdi “tas Kungs ar jums” – “un ar tavu
garu” atgādina, ka Svētos Rakstus var lasīt un izprast tikai tajā Garā, kurā
tie pierakstīti – Svētajā Garā, Viņa dotās gudrības gaismā.
Dziesma, kas seko
pēc lasījumiem, parasti ir saistīta ar sprediķa tematiku.
Sprediķis (no vācu
val. ar nozīmi – svētruna) ir Svēto Rakstu skaidrojums, uzruna draudzei. Te
mācītājs vai cits sprediķotājs skaidro Dieva Vārdu un padara to pielietojamu
ikdienā.
Pēc sprediķa seko
Ticības Apliecība (izņemot gadījumus, ja tā jau dievkalpojumā vienreiz bijusi).
Ticības apliecībā katrs kristīgais atsevišķi un visa draudze kopā, citiem
dzirdami apliecina, ka pieturas pie tāda kristietības prakses un ticības veida,
kā apzīmēts šais tekstos. Ticības apliecības tad ir kā kristiešu vienības zīme.
Vārda liturģija
noslēdzas ar svētības novēlējumu un dziesmu, kas ir pāreja uz nākamo
dievkalpojuma daļu.
Dievgalda liturģija
Šī liturģija ir
visnoslēpumainākā no dievkalpojuma daļām. Pirmbaznīcā pat bija tāda prakse, ka
uz šo daļu palika tikai tie, kuri bija kristīti un iesvētīti, pārējiem lūdza
iziet no baznīcas. Tāpēc arī Vārda liturģija noslēdzās ar svētības vārdiem.
Euharistiskajā
(pateicības) liturģijā tiek pieminēta un svinēta Kristus iedibinātā visu
kristīgo vienības zīme – Svētais Vakarēdiens. Šī ir dievkalpojuma vissvinīgākā
daļa, kurā pats Kristus ir klātesošs maizē un vīnā uz altāra.
Lielajā draudzes
lūgšanā tiek aizlūgts par mūsu draudzi, tās locekļiem un vadītājiem, Luterisko
Baznīcu un tās draudzēm un vadītājiem, valdību, mieru pasaulē, utt. Lielā
draudzes lūgšana katru reizi ir citādāka, bet nemainīgas paliek draudzes
atbildes, lai draudzes locekļiem nebūtu jāuzmin, ko un kā teikt. Tā veidojas
lūgšanas dialogs, kurā ir iesaistīti visi – kā mācītājs, tā draudze. Šīs lūgšanas
laikā draudze parasti stāv. Adventa un Ciešanu laikā draudze atrodas uz ceļiem,
jo šie liturģiskie laiki ir īpaši vērsti uz cilvēka pazemības nostiprināšanu
Dieva priekšā.
Dziesma, kas seko
Lielajai draudzes lūgšanai, ir tematiski saistīta ar Dāvanu pienešanu.
Dāvanu pienešana
simboliski ataino to, ka Dievs mums dod visu – un mums jābūt par šīm dāvanām
pateicīgiem. Tā arī ir lūgšana pēc Dieva žēlastības ne mūsu, bet Kristus
nopelnu dēļ.
Tālāk seko t.s.
Prefācija – ievadvārdi pirms konsekrācijas. Liturgs aicina draudzi pacelt
sirdis pie Dieva, no kura nāk viss labs. Aicinājums noslēdzas ar slavinājumu
Dievam, un aicinājumu visiem kopā dziedāt līdzi ar eņģeļu koriem debesīs -
draudze, ceļos nometusies Dieva godības priekšā, dzied seno eņģeļu dziesmu ‘Sanctus’
– ‘Svēts ir tas Kungs’. Šai dziedājumā tiek pausta neaptveramā Dieva godība.
Tālāk draudze tā arī paliek uz ceļiem, jo tūlīt seko Euharistiskā lūgšana un
Mūsu Tēvs.
Euharistiskā
lūgšana sastāv no 3 daļām: lūguma pēc Svētā Gara, kad mācītājs lūdz, lai
Svētais Gars dara maizi un vīnu par Kristus Miesu un Asinīm, Konsekrācijas [no
latīņu val. ‘svēt-darīšana'], kur mācītājs [ordinēta persona] atkārto Kristus
vārdus, kurus Viņš teica, iedibinādams Sakramentu, un atgādinājuma, kur
mācītājs, pacēlis svētītās dāvanas tā, lai draudze tās varētu redzēt,
pasludina, ka tās darītas svētas caur ticības noslēpumu. Draudze uz mācītāja
vārdiem atbild, apsolot vēstīt par Kristus nāvi un augšāmcelšanos līdz pat
Kristus Otrajai atnākšanai.
Sakramentu [no
latīņu val. ‘noslēpums, svētdarbība'] par tādu padara 1) Kristus tieša pavēle;
2) izrunātais Dieva Vārds; 3) draudzes ticība. Līdz ar konsekrācijas brīdi
Kristus ir klātesošs Maizē un Vīnā uz altāra.
Pēc Euharistiskās
lūgšanas draudze kopā ar mācītāju lūdz Mūsu Tēvs lūgšanu, ko Jēzus pats
ieteicis lūgt saviem sekotājiem. Šai lūgšanā kopā saņemta visa kristieša dzīves
lūgšana.
Draudze pieceļas.
Mācītājs visiem pasludina Dieva Mieru un svētī draudzi ar Krusta zīmi. Tālāk
draudze locekļi savā starpā apmainās ar Miera sveicienu, spiežot viens otram
roku un novēlot “Kristus Miers (lai ir ar tevi)”. Šeit jāatceras divas lietas:
1) tu dāvini otram ne savu, bet Kristus Mieru, kas ir pārāks par jebko, ko
cilvēks var izdomāt vai izdarīt; 2) te tev ir dota iespēja salīgt mieru ar savu
tuvāko, pirms dodies saņemt Vakarēdienu.
Skanot dziesmai,
draudzes locekļi iet pie Dievgalda. Pieejot pie altāra, metas ceļos Kristus –
Valdnieka priekšā. Nav ieteicams īpaši steigties pie altāra, bet nevajag arī
uzsvērti kavēties un traucēt citiem.
Ja pie altāra ir
vairāk nekā viens aplis, mācītājs ar piemērotiem Sv. Rakstu vārdiem atlaiž
dievgaldniekus. Pirms piecelšanās, Dievgaldu saņēmušie apzīmē sevi ar Krusta
Zīmi, tad ceļas un iet, dodot vietu nākamajiem.
Pēc atgriešanās
savā vietā dievgaldnieks saka īsu brīvu pateicības lūgšanu, parasti, nometies
ceļos. Pēc tam pieceļas un gatavojas Noslēguma liturģijai. [Diemžēl daudzi šo
laiku izmanto pļāpāšanai, kas ir ļoti traucējoša tiem, kas vēl saņem Dievgaldu,
gatavojas iet pie tā vai vēlas pabūt lūgšanā; tā ir arī necieņas izrādīšana
pret Jēzu, kurš šajā brīdī sevi sniedz draudzei caur Svēto Vakarēdienu]
Noslēguma
liturģija
Noslēguma
liturģijai raksturīgas divas tonalitātes: pateicība Dievam par saņemtajām
dāvanām un gatavošanās iziet pasaulē kopā ar Jēzu. Šeit beidzas Dieva kalpošana
cilvēkiem un sākas cilvēku kalpošana Dievam – būt par uzticīgiem Kristus
lieciniekiem pasaulē.
Liturgs aicina
draudzi pateikties Dievam. Draudze pateicību apstiprina. Dziedājumu nobeigumā
ir ‘Alelūja’, kas izsaka prieku par Tā Kunga darbiem. Ciešanu laikā ‘Alelūja’
nelieto.
Tālāk seko
Pateicības lūgšana. Tā var būt vairāku veidu, bet tajā vienmēr ir pateicība
Dievam par Žēlastību, ko Viņš dāvina Sakramentā, un lūgums pēc svētības dzīvei,
nākamai nedēļai un mūžīgai dzīvei.
Noslēguma
liturģijas neatņemama sastāvdaļa ir Svētīšana. Mūsu Baznīcā izmanto vairākus
svētības vārdus – svētības formas. Visplašāk pazīstamā ir t. s. Ārona svētība
(Tas Kungs lai tevi svētī un tevi pasargā! Tas Kungs lai apgaismo savu vaigu
pār tevi un ir tev žēlīgs! Tas Kungs lai paceļ savu vaigu uz tevi un dod tev
mieru!), kas atrodama 4. Mozus 6:24. Lieto arī citus svētības vārdus (piemēram,
‘Lai jūs svētī un pasargā visuvarenais Dievs – Tēvs un Dēls un Svētais Gars!’).
Svētības vārdus var runāt vai dziedāt. Līdz ar svētības vārdiem, mācītājs
apzīmē draudzi ar Krusta Zīmi, katrs draudzes loceklis apzīmē pats sevi ar
Krusta zīmi.
Tālāk seko dziesma,
kuras tematika ir saistīta ar iziešanu pasaulē. Pēc dziesmas baznīcēni nometas
ceļos klusai lūgšanai (var izmantot lūgšanu no Dziesmu Grāmatas sākuma). Pēc
klusās pateicības lūgšanas visi apsēžas savās vietās un gaida ziņojumus.
Ziņojumos parasti ir informācija par dievkalpojumiem un pārējiem regulāriem un
neregulāriem notikumiem draudzē un ap to.
Pēc Ziņojumiem visi
pieceļas, un liturgs saka Sūtīšanas vārdus. Tā it īsa formula, kas
saglabājusies no seniem laikiem – ‘Ejiet ar mieru (Kristus mieru sirdīs) un
kalpojiet tam Kungam ar prieku!’. Kalpošana Dievam pasaulē nav nasta, ko būtu
jānes ar skābu ģīmi. Ja pašam pietrūkst prieka, vienmēr var ņemt Kristus
prieku. Dieva svētību un žēlastību nedrīkst paturēt sev – tā jādod tālāk,
pasaulei. Draudzes atbilde ir ‘Pateicība Dievam!’, kurš dod nebeidzamu prieku
un spēku dzīvot.
Mācītājs parasti
dodas pie izejas un atsveicinās no baznīcēniem.
Pēc
dievkalpojuma
Protams,
dievkalpojums nebeidzas svētdienā pusdivpadsmitos. Tad noslēdzas tikai
dievkalpojuma „redzamā” daļa. Patiesais dievkalpojums ar to tikai sākas – ejot
mājās un mēģinot savā dzīvē īstenot Dieva Vārdu. Svētdiena ir tikai atbalsta
punkts, bāze ikdienas, iknedēļas dzīvei ar Dievu – lielās lietās un sīkumos.
“Bet kā lai to visu
atceras?” Gluži tāpat kā deju var iemācīties, tikai dejojot, arī dievkalpojuma
kārtību var iemācīties, tikai to praktizējot iespējami bieži. Ar laiku cilvēks
sevī piedzīvo liturģisko formulējumu mistisko nozīmi, izprot tos labāk un
dziļāk, iegremdējoties liturģijas valodā un mūzikā. Neejot uz baznīcu, nevar
izprast liturģijas skaistumu.
Kā zināt, vai
dziedāt vai runāt? Parasti noteikums ir tāds, ka dzied tad, ja liturgs dzied,
runā tad, ja liturgs runā. Izņēmums varētu būt Lielā draudzes lūgšana
parastajās gada svētdienās. Nevajag baidīties no savas balss, jo dievkalpojums
ir dialogs – draudzei ar mācītāju, visiem kopā – ar Dievu. Dialogs, kurā dzirdama
tikai viena balss, nav īpaši izdevies.
Vēl jāatceras, ka
ne vienmēr Dieva svētība nāk kādā īpaši redzamā un sajūtamā veidā, bet tā
noteikti nāk pār tiem, kas viņu lūdz. Tāpēc nevajag baidīties, ka dievkalpojumā
„neko nejūt” – arī tad viss ir kārtībā, ja vien par nejūtības iemeslu nav kāds
grēks, bet to var risināt ar grēksūdzes palīdzību. Dievs katru uzrunā citādāk –
un svētīgs cilvēks, kas Viņa balsī ieklausās.
Vēl svarīgi:
Centies vienmēr nākt uz dievkalpojuma sākumu. Ja īpaši svarīgu iemeslu
dēļ esi nokavējies, esi uzmanīgs, lai netraucētu citiem. Ja ienāksi dievnamā
brīdī, kad notiek grēksūdze, lasa Evaņģēliju, skaita Ticības Apliecību vai
Dievgalda laikā - apstājies pie ieejas durvīm un tikai pēc šo svarīgo
dievkalpojuma daļu pabeigšanas klusi ej uz savu ierasto vietu.
Kad baznīcā ieņemsi savu vietu un blakus tev tuvu stāvēs citi, klusējot
paklanies sasveicinoties ar viņiem, bet nevajadzētu sasveicinoties spiest roku
un kaut ko teikt vai jautāt.
Atrodoties baznīcā, neesi ziņkārīgs un neaplūko apkārtējos, bet lūdzies
no visas sirds; ieklausies dievkalpojuma kārtībā un saturā.
Atnākot uz dievnamu ar bērniem, seko, lai viņi uzvestos pienācīgi un
netrokšņotu, iemāci viņiem saprast un zināt, kā jāuzvedas baznīcā, iemāci
viņiem lūgties; ja bērniem nepieciešams iziet no baznīcas, pasaki viņiem, lai dara
to klusi vai pats (pati) viņus izved.
Ja mazs bērns baznīcā sāk raudāt, izved vai iznes viņu no dievnama līdz
brīdim, kad viņš ir nomierinājies, lai netraucētu citiem lūgt Dievu un
klausīties mācītāja runātajā.
Neatļauj bērnam ēst baznīcā dievkalpojuma laikā un nedari to pats.
Nav pieļaujams pieņemt Dievgaldu ar krāsotām lūpām.
Neej prom no baznīcas pirms dievkalpojuma beigām bez svarīga iemesla.
Sagatavots
pēc interneta materiāliem |