Jānis Vanags: Valstij vajadzētu būt Dieva kalponei tautas labā

"Kodols" 17. janvāris, 18:31

Arhibīskaps Jānis Vanags var lepoties ar to, ka jau gadiem ilgi vada baznīcu, kas vienīgā pasaulē savulaik atļāva sieviešu ordināciju, bet vēlāk no šīs prakses atteicās. Šobrīd ordinācijas atļauja tikai vīriešiem ir nostiprināta Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Satversmē.

Vienlaikus Jānis Vanags allaž ir bijis aktīvs sabiedrisko procesu komentētājs, pazīstams arī ar ļoti precīziem vērtējumiem un diagnozēm sabiedrībā notiekošajiem procesiem. Arī intervijā "Kodolam" arhibīskaps runā par ļoti aktuālām norisēm gan pasaulē, gan tepat Latvijā.

– Statistika liecina, ka pēdējos gados arvien vairāk pieaug kristietības nozīme gan Eiropā, gan pasaulē. Bet varbūt tā ir tikai statistika... Kā ir realitātē?

– Tas ir ļoti atkarīgs no reģioniem. Pasaulē kristiešu skaits ātri aug, taču visvairāk tas notiek globālajos dienvidos, tas nozīmē, Āzijā, Āfrikā un arī Dienvidamerikā. Eiropā godīgāk būtu runāt par baznīcu sarukšanu. Piemēram, Vācijā baznīcas piedzīvo masīvu draudžu locekļu izstāšanos. Uz šā fona Latvijā luterāņu baznīca, par spīti daudzu draudzes locekļu aizbraukšanai uz citām zemēm, ir viena no retajām baznīcām Eiropā, kas aug. Pavisam nedaudz, bet pieaug. Taču tā tiešām ir tikai statistika. Par nozīmi varētu runāt divējādi – gan kā par kristietības iespaidu uz norisēm Eiropā, gan kā par vajadzību pēc tā. Pirmajā gadījumā ‒ nedomāju, ka kristietības nozīme Eiropā palielinātos. Drīzāk tā tiek marginalizēta, pret to cīnās. Taču vajadzība pēc kristietības iespaida neapstrīdami pieaug. Tādējādi Eiropa strādā pati pret savām interesēm.

– Mēs visi gribam mieru, tas ir viens vienīgs vārds, kas šobrīd var noņemt saspringumu: draudu nebūs, mēs nebūsim apdraudēti, mūsu drošība ir stabila. Mēs gribam mieru, bet mēs tā varam gribēt, kaut realitāte ir pilnīgi cita. Šajā sakarībā jautājums: kāpēc nevar nodrošināt tādu kārtību pasaulē, ka nerastos šie starptautiskie, milzīgie konflikti?

– Iemesli ir dažādi, taču, meklējot tam kādu vienu sakni, būtu jākonstatē, ka cilvēks pēc dabas ir grēcinieks. Viņam piemīt nosliece uz ļauno. Teoloģija to izskaidro kā iedzimto grēku, kā dvēseles ievainojumu, kas cilvēkam liek vairāk tiekties pēc ļaunā, nevis labā. Tāpat kā dabā, kur, saskaņā ar otro termodinamikas likumu, visas sistēmas virzās haosa virzienā. Lai cilvēks rīkotos ētiski, viņam jāpiepūlas, kamēr nekādu pūļu nevajag, lai rīkotos savtīgi vai ļauni. Tas notiek pats par sevi. Tas ir pamatā visiem konfliktiem gan sadzīvē, gan starp civilizācijām. Šā iemesla dēļ cilvēki arī neļauj noteikt savas dienišķās izvēles un lēmumus savas civilizācijas virzošajai reliģijai, kuras visas it kā māca rīkoties labi, pareizi un saudzīgi citam pret citu.

– Kā pietrūkst? Kāpēc cilvēki nespēj sekot šiem principiem vai neiedziļinās tajā, kādēļ ir tik svarīgi tiem sekot?

– Daudziem reliģija ir tikai pašidentifikācijas elements. Tā kalpo tikai tam, lai vajadzības gadījumā varētu pateikt: es esmu luterānis, es esmu katolis, kristietis vai musulmanis. Taču viņi nekad neiedziļinās savas reliģijas saturā un neļaujas tās formācijai. Kad lielākā daļa kādas reliģijas sekotāju vairs neiedziļinās tās saturā, tajā sākas krīze.

– Vai jums šajā gadā (2016. – red.) vairāk nekā citkārt, uzrunājot kristiešus, ir nācies lūgt par mieru Latvijā, par mieru pasaulē, Eiropā?

– To mēs darām katrā dievkalpojumā. Dievkalpojumā ir tāda sastāvdaļa kā lielā draudzes lūgšana, kurā baznīca vai draudze ar aizlūgšanām kalpo pasaulei, pilsētai, sabiedrībai. Tur tiek ietverts viss: mūsu valsts, tauta, tās labklājība, tās vadītāji, tāpat arī miers pasaulē un Latvijā, aizlūgumi par mūsu dēliem un meitām karstajos punktos un tā tālāk. To mēs darām regulāri. Vai cilvēki vairāk prasa aizlūgumus par mieru pasaulē? To drīzāk vajadzētu jautāt nevis man, bet draudžu mācītājiem. Tomēr šķiet, ka cilvēki parasti vēlas aizlūgumus par savām vai tuvinieku vajadzībām.

– Daudzi cilvēki saka: "Es ienīstu šo valsti!" Kur cilvēkam var pazust mīlestība pret valsti, ja viņš seko, teiksim, arī garīgajiem, ētiskajiem, ticības principiem? Bet viņš tā saka un aizbrauc.

– Tas man šķiet neapdomīgs sauklis, ar ko nokaut latviešus kā nāciju. Var pamatoti teikt, ka man nepatīk tas, kā valsts tiek pārvaldīta. Man nepatīk, ka bagātīgi apmaksātos amatos ir slinki un nekompetenti cilvēki. Man nepatīk, kā tiek izlietota mana nodokļos samaksātā nauda. Es esmu sašutis par amatpersonu korupciju. Bet cilvēks, kurš tiražē lozungu "es ienīstu šo valsti", ir tautas ienaidnieks un Kremļa vai Briseles "trollis".

Sava valsts ir pats augstākais nācijas attīstības līmenis un ieguvums. Šī valsts mums ir Dieva svētība. Eiropas Savienības nomenklatūrā gan liels iespaids ir idejām, ka nacionāla valsts ir nelaimju avots, no kura ceļas kari un kas kavē ekonomikas izaugsmi un progresīvu ideju izplatību. Viņi grib nacionālas valstis dekonstruēt un pārvaldi nodot pārnacionālām struktūrām, piemēram, Briselei. Tādēļ tāds progresistu spiediens uz multikulturālismu, ka vajag pēc iespējas sajaukt tautas, jo tad visi dzīvos kopā laimīgi.

Mēs, latvieši, no tādas draudzīgas tautu saimes tieši esam brīnumaini izrāvušies. Mēs izcīnījām neatkarību tāpēc, lai izveidotu nacionālu valsti. Vai tagad to pēkšņi atkal gribam nojaukt? Bet tieši to dara ar saukli "es ienīstu savu valsti". Latviešus pasludina par neizdevušos nāciju. Tad, protams, varam atdot valdīšanu kādam citam ‒ Briselei vai Maskavai, jo paši nespējam sevi pārvaldīt. Taču vēl mums ir sava valsts, par ko esam cīnījušies. To vajag ņemt savās rokās, nevis zaimot.

– Tik skarbi vārdi pret valsti varētu būt teikti tādā emociju brīdī, kad cilvēks jūt, ka valstij viņš nav svarīgs. Kā viņam sajusties, lai viņš būtu svarīgs valstij visu laiku? Kā baznīca šeit var palīdzēt?

– Ko tas nozīmē – "es neesmu valstij vajadzīgs"? Ko cilvēks ar to grib pateikt? Pēc Pirmā pasaules kara, pēc Brīvības cīņām, strēlnieki pārnāca mājās un ieraudzīja savu zemi pilnīgi izpostītu, visvairāk cietušu visā Eiropā: tur bija ierakumi, tur bija dzeloņdrātis līdz pat apvārsnim... Viņi pārnāca zemē, kur nebija iespējams normāli dzīvot. Vai atceraties, ko viņi tad teica? Viņi teica: "Es esmu šai valstij vajadzīgs! Es esmu svarīgs, jo bez manis šos laukus, šo saimniecību neviens nesakops." Viņi ķērās pie darba un izveidoja Latviju par plaukstošu Eiropas valsti.

Mēs esam to pagriezuši otrādi: es esmu valstij vajadzīgs tad, ja te viss ir kārtībā, ja tā visu dod, par visu rūpējas utt. Tas ir pavisam cits akcents. Bet vajadzētu atcerēties vectēvu un vecvectēvu pārliecību – es esmu šai valstij vajadzīgs kā izglītots, morālisks un garīgs pilsonis, lai atjaunotu politiku, lai šķiltu idejas, radītu jaunus uzņēmumus, nevis tikai gaidītu, ka kāds man dos darbu un pabalstus.

– Jā, arī par to katram pienāktos padomāt un varbūt apsvērt savas iespējas, lai valsts saprastu, kāpēc bez viņa nevar iztikt. Tās ir tādas filozofiskas un vienlaikus ļoti ikdienišķas un reālas lietas, kuras varētu attīstīt sevī, domājot par savu vērtību, savu pienesumu valstij, lai tas būtu abpusēji – ka mēs viens bez otra nevaram iztikt.

– Bieži vien ir tā, ka mēs kaut ko prasām no vadītājiem, un tas ir pareizi, ka vadītājiem izvirza augstākas parasības nekā pārējiem. Taču īstenībā būtu svarīgi tās pašas prasības izvirzīt arī sev. Valsts pārvaldē ir cilvēki, kuri pasmelti no mūsu sabiedrības. Ja sabiedrība ir tāda, kur cilvēki savā ikdienā bez aiztures dara to pašu, par ko pārmet vadītājiem, tad jau nav jēgas pieķertās amatpersonas kaut kur rotēt ‒ jo kur tad mēs ņemsim vietā tos tīros, skaidros, gaišos cilvēkus?

– Runājot par bēgļu jautājumu un taisnīgu valstu rīcību, cik tas ir varbūt gļēvi un mazdūšīgi nerunāt skaidru valodu, ka mēs bēgļu jautājumā darīsim tā vai citādi? Kā baznīca uztver bēgļu jautājumu – mums ir jāuzņem visi vai tomēr vajadzētu būt šādai stingrai valsts nostājai, valsts politikai attiecībā uz bēgļiem? Varbūt baznīcai ir sava stingra nostāja šajos jautājumos?

– Diezin vai var runāt par baznīcu kā vienotu veselumu visā pasaulē. Baznīcas ir dažādas, un tām ir dažāda nostāja bēgļu jautājumā. Tas parasti izriet no tā, ka baznīca dzīvo savos apstākļos, tā pazīst savu sabiedrību un apmēram nojauš, cik tā var panest. Varbūt tāpēc Vācijā vai kaut kur citur baznīcas attieksme ir citāda nekā tādās zemēs, kurās jau tāpat ir ļoti grūti tikt galā ar migrācijas mantojumu, kā, piemēram, Latvijā. Cilvēku, it sevišķi kristiešu, pienākums ir pieņemt tos, kuri tiešām ir padzīti no dzimtenes, kuru mājas ir sagrautas, kuriem ir jābēg, lai glābtu savu dzīvību, – tas ir vienkārši cilvēcības pienākums.

No otras puses, mums nav jāpieņem katrs, kurš kaut kur pasaulē ir devies ceļā. No Eiropas amatpersonām dzirdam, ka tikai ceturtā daļa no visiem migrantiem ir kara bēgļi. Lielākā daļa ir ekonomiskie migranti. Pret tiem mums nav tāda cilvēcības pienākuma kā pret kara upuriem. Zinu, ka viņus ir grūti sašķirot, taču Eiropas vadošās valstis līdz šim nav darījušas pat to, ko varētu izdarīt. Vācija faktiski atvēra savas robežas, pieņēma vienu miljonu vai vairāk iebraucēju, un viņiem vispār nav nekādu priekšstatu par to, kādi cilvēki ir ienākuši. Tas iedvesmoja vēl vairāk cilvēku doties ceļā.

Lasīju interviju ar kādu migrantu no Sīrijas. "Karš? Kaut kur tālāk pie Irākas robežas karo. Bet mēs atbraucām tādēļ, ka jūs aicinājāt," viņš teica. Jā, sašķirot nav viegli, bet tāpēc jau jūs, mīļie, esat savos augstajos, labi apmaksātajos amatos, lai šos grūtos uzdevumus veiktu un veiktu tā, lai tas būtu atbildīgi arī pret pašu valsts pilsoņiem, pret viņu drošību, pret viņu labklājību.

Bībelē ir norādīts, kā jāizturas pret svešiniekiem. Par tiem gan vairāk runāts nevis kā par tautu staigāšanu, bet kā par nelielām grupām, piemēram, par tirgotājiem vai vēstniekiem, ko ir aizliegts aplaupīt, aizliegts apspiest, viņiem nedrīkst darīt pāri, pret viņiem jāizturas laipni. Tajā pašā laikā viņiem jāpieņem vietējā kultūra, vietējie likumi, jāievēro sabats. Viņi nedrīkst upurēt saviem dieviem utt. Tas nozīmē, ka ir kaut kādi abpusēji pienākumi, nevis tā, ka atbraucēji diktē savu kārtību. Tā tas Bībelē nav paredzēts. Vēl mēdz arī atgādināt, ka pieņemt bēgli vai viesmīlīgi uzņemt svešinieku ir kristīga vērtība, un tā tas noteikti ir. Taču te Eiropai rodas liela problēma ‒ tā vēlas īstenot kristīgas vērtības bez kristīgās ticības. Un tā ir kļūda – censties kristīgus principus darbināt bez Kristus.

– Tas nav iespējams?

– Tas nav iespējams, jo tad faktiski paliek forma, satura vairs nav. Ja, teiksim, Vācija ar saviem 80 miljoniem cilvēku vai Eiropa ar saviem 500 miljoniem cilvēku būtu tiešām kristīga zeme, ja šeit būtu stipra kristīga pārliecība, spēcīga garīgā dzīve un tradīcija, tā integrētu un asimilētu šo miljonu iebraucēju kā nieku. Taču Eiropā šīs visaptverošās, dzīvās kristīgās ticības vairs nav, tādēļ arī nav ko likt pretī ieceļojušās minoritātes garīgajam spiedienam. Nav integrējošā, asimilējošā vai, ja gribat, disciplinējošā elementa. Jo dziļi reliģisku cilvēku ar sekulārisma argumentiem pārliecināt nevar.

– Cilvēki bieži vien saka: kāda jēga cīnīties vai iestāties par kaut ko, ja Bībelē jau viss ir uzrakstīts, kā būs pēc tūkstošiem gadu, kā būs uz priekšu? Tā Bībelē it kā esot norādīts, un to droši vien saka cilvēki, kuri Bībeli zina no A līdz Z vai arī kaut kā citādi iztulkojuši tur rakstīto, ka mūsu ceļš jau ir noteikts un, ja tā, tad cilvēka spēkos nav kaut ko grozīt.

– Es neesmu atradis, ka Bībelē būtu noteikts uz priekšu viss cilvēces liktenis tādās lietās kā, piemēram, ka "dzeltenā rase valdīs" vai tamlīdzīgi. Ir Jāņa atklāsmes grāmata pašās Bībeles beigās, kur norādīts uz beigu notikumiem. Tā uzrakstīta ļoti tēlainā valodā ‒ kā redzējums vai vīzija, kuras tēlu konkrēta nozīme vēl jāizprot, un tur tad mēdz ietulkot iekšā ļoti daudz dažādu mūsdienu reāliju.

Taču Bībele nav fatālistisks dokuments, kur viss jau ir uzrakstīts priekšā. Drīzāk tajā ir redzams "ja – tad" princips. Tur ir aprakstītas interaktīvas attiecības ar Dievu. Ja jūs darīsiet tā, notiks tas. Nospraustas ir tikai pašas galvenās līnijas, kāds ir cilvēka stāvoklis Dieva priekšā, kā viņš to var risināt, un, ja viņš darīs to un to, piemēram, tiks kristīts, ticēs uz evaņģēliju, tad viņu sagaida dzīve mūžībā kopā ar Dievu. Ir teikts: kas tic un top kristīts, taps svēts, un kas netic, taps pazudināts. Un ka reiz pasaules pastāvēšanai šādā formā pienāks gals. Vēl ir doti daudzi vajadzīgi, pareizi ieteikumi, kā veidot cilvēku sadzīvi. Taču neatrodu tur pilnīgas nolemtības notis, ka viss jau ir noteikts un nav jēgas ne uz ko censties.

– Vēl viens jautājums šajā pašā aspektā, proti, par pasaules plūdiem, par to, vai Noasa šķirsts un cilvēku izglābšanās, globālā sasilšana mūsdienās un milzīgie vētru un cunami postījumi arī nenorāda uz to, ka būs tādi milzīgi plūdi?

– Par plūdiem Bībelē tieši sacīts, ka tādu plūdu, kas iznīcina visu dzīvo, vairs nebūs. Grēku plūdi bija vienreizējs notikums, un varavīksne debesīs ir likta par zīmi, ka tie vairs pasauli nepiemeklēs.

– Jūs noteikti zināsit precīzāk pateikt, kā ir ar vienošanos ar Rīgas domi par jauno tramvaja līniju, kas varētu traumēt Lielo kapu teritoriju?

– Ar Rīgas domi mums ir tikai viena vienošanās par Lielajiem kapiem. Lielie kapi līdz šim ir bijuši luterāņu baznīcas īpašums, kuru mēs nespējam pienācīgi uzturēt. Vēl jo mazāka ir cerība, ka mēs varētu tur kaut ko atjaunot. Sabiedrība mēģina ieņemt drusku īpatnēju pozīciju, sak, mums dižgaru pieminekļi ir svarīgi, tādēļ baznīcai tie jāatjauno. Bet Baznīcai pieder tikai zeme, nevis kapličas un pieminekļi! Par tiem jārūpējas tuviniekiem, ģimenēm, bet, ja tādu nav, tad, kā jau tas notiek visos kapos, tie pamazām aizaug un sabrūk. Neviens kapsētas īpašnieks nekopj tuvinieku pamestus kapus.

Teritorijas apkopšanā mēs ik gadu esam ieguldījuši apmēram 15 tūkstošus eiro, taču ar to nepietiek. Ja Lielie kapi paliktu baznīcas īpašumā, tie turpinātu degradēties, un nekādi Lielo kapu draugi neko būtisku tur izdarīt nevar. Tāpēc mēs jau vairāk nekā desmit gadus esam mēģinājuši kapus atdot tiem, kuri tos spētu uzturēt un atjaunot. Vienīgais kandidāts ir Rīgas pilsēta, un ar tās starpniecību plašāka sabiedrība varētu piedalīties sev svarīgo dižgaru pieminekļu atjaunošanā. Beidzot Rīgas dome tādu lēmumu ir pieņēmusi un atpirks no mums Lielos kapus. Par to lielā mērā jāpateicas arī aktīvistu spiedienam pēdējā laikā.

Ja kādam ir jautājums, kā var noteikt cenu kapiem, jāpaskaidro, ka tur ir diezgan plaša attīstāmā teritorija, kur apbedījumu nekad nav bijis. Tur var iekārtot, piemēram, kolumbāriju, kāda Rīgā trūkst, un tas būtu labs bizness. Vai arī ierādīt atdusas vietas īpaši cienījamiem sabiedrības locekļiem. Taču arī ar to baznīcai nav jānodarbojas.

Esmu gandarīts par šādu iznākumu, jo ticu, ka Rīgas dome uzturēs Lielos kapus daudz labāk nekā mēs un pamazām tos izveidos par ievērojamu kultūrvēsturisku vietu. Par iegūtajiem līdzekļiem mēs gatavojamies no Rīgas domes nopirkt zemes gabalu Imantā un uzcelt tur baznīcu. Tāda ir mūsu vienošanās. Manuprāt, tas ir ieguvums visiem.

Savukārt tramvaja līnija uz mums nekādi neattiecas, jo mēs nelemjam par tramvaju. Varu tikai ieteikt sabiedrībai modri sekot līdzi tam, kas Lielajos kapos notiek un vai Rīgas iedzīvotāju ievēlētā pašvaldība tos labi apkopj un aprūpē, vai saglabā visas vēsturiskās vērtības.

– Vai šis laiks, šis gadsimts diktē tendenci luterāņu, katoļu un ortodoksālajai baznīcai savstarpēji tuvināties? Vai tas ir normāli?

– Es domāju, ka tas ir normāli, jo saskaņā ar Svētajiem Rakstiem baznīca ir Kristus ķermenis, kas ir atstāts šeit, zemes virsū, lai turpinātu Kristus iesākto darbu. Kristus ķermenim ir jābūt veselam. Turēties kopā mūs mācīja arī padomju laiks – kopīgas vajāšanas, kopīgs liktenis. Mūs sagaida skarbi izaicinājumi arī nākotnē, tāpēc, lai mēs varētu būt stipri, gan baznīcai, gan tautai vajadzētu būt vienotai.

– Baznīcai un tautai, bet valstij?

– Valstij vajadzētu būt, kā Bībelē teikts, Dieva kalponei tautas labā. Tas ir ideāls.

Intervijas pamatā Veltas Puriņas saruna ar arhibīskapu Jāni Vanagu "Rīga TV 24"

Arnis Eltermanis
mācītājs
arniseltermanis@gmail.com
29177336



‍Kaspars Cērps
‍evanģēlists
‍

Raitis Heniņš
 draudzes priekšnieks
 raitis@gd.lv
 29149425



Ieva Kolosovska
 diakonijas un
 saimniecības vadītāja
29157260

Lauris Bērziņš 

Draudzes e-pasts:

doleskekavasdr@inbox.lv

www.facebook.com  /

/kekavas.baznica