Arhibīskaps J.Vanags par Ukrainu
Vēl nesen par Ukrainu pārāk bieži nedomājām. Nu tā ir kļuvusi par tādu
kā zīmi, kam runā pretī. Neatceros citus tematus, zem kuriem internetā
krātos tūkstošiem komentāru. Tos lasot, nākas atklāt, ka lielākā daļa
nemaz nav par Ukrainu, bet par mūsu pašu izvēlēm, krustcelēm, alkām un
bailēm. Ukraina ir kā zobens, kas duras cauri
dvēselei, lai atklātos daudzu siržu domas. Zobena smailē izrādījās zaļie cilvēciņi,
kā Ukrainā ironiski dēvē (ne)zināmas izcelsmes karavīrus zaļās
uniformās bez pazīšanas zīmēm. Krievijas prezidents Putins gandrīz bez
saminstināšanās paziņoja, ka tās esot Krimas mierīgo iedzīvotāju
pašaizsardzības vienības. Viņu parādīšanās Ukrainā izraisīja siržu domu
izvirdumu tālu pasaulē.
Tepat Latvijā biedrības Русская Заря (Krievu rītausma) un tās vadošā ideologa Ilariona Girsa Facebook
vietnēs iebrukums Ukrainā ir apsveikts kā krievu pavasaris. Publicētie
attēli pasaka vairāk nekā vārdi: beidzot ir modies dižais krievu lācis
un izslējies no migas, bet žvankšķošie suņi, asti iežmieguši, bēg.
Svarīgāka par eiropeiskām brīvībām izrādās nacionālistiska piederības
izjūta impērijas ieroču varenībai. Par viņu ilgām nepaliek šaubu.
Karaspēka izmantošana krievu aizstāvēšanai aiz Krievijas pašreizējām
robežām tiek apsveikta kā diženās lielvalsts cienīga rīcība. Kas ir
licis daļai Latvijas krievu vēl 20 gadus pēc neatkarības un 10 gadus pēc
pievienošanās Eiropas Savienībai tverties šādās ilgās? Vai tikai dziļi
iesakņota pārliecība par krievu etnosa pārākumu, kam te nav ļauts
pienācīgi izpausties? Vai arī tas, kā latvieši ir nesuši savu
valstsnācijas (E. Levita terminu lietojot) atbildību par valsti un
visiem tajā dzīvojošiem?
Pretēji tam daudzi latvieši kopā ar visu Rietumu pasauli Krieviju
nosoda kā brutālu agresoru, kas, pārkāpjot visas starptautiskās normas,
okupējis daļu Ukrainas teritorijas. Prezidenta Janukoviča padzīšanu viņi
uzskata par tautas taisnīgu gribas izpausmi, tādēļ nostājas jaunās
varas pusē. Krievija gan uzsver, ka tas nav noticis konstitucionālā
ceļā, taču arī Latvija ieguva brīvību, ne jau sekojot PSRS
konstitūcijai. Tieši tautas gribas izpausme rietumvalstu vadītāju acīs
piešķir likumību Ukrainas jaunajai pagaidu valdībai un prezidentam.
Tomēr aiz oficiālajiem izskan arī citi vārdi, kas vedina domāt, ka
svarīgs dzinulis ir apziņa, ka Krievija bez Ukrainas nevar būt impērija.
Brīvajā pasaulē Krievija kā PSRS mantiniece ir paņēmusi līdzi
arī kaut ko no Ļaunuma impērijas tēla. Ja izdotos Ukrainu piepulcināt
Eiropas Savienībai, tad izčākstētu iespējamie Krievijas sapņi par
Eirāzijas savienību kā ievērojamu pretsvaru ASV un Rietumiem.
Gluži kā spoguļattēlā aiz Krievijas līderu oficiālajiem vārdiem par
karaspēka izmantošanu krievvalodīgo iedzīvotāju aizstāvībai izskan daudz
pārliecinošāki vārdi par mūsu Ukrainu, bez kuras nevar tikt sasniegts Krievijas svētais grāls – Krievu pasaule.
Pēterburgas socioloģe un blogere Marija Sņegovaja raksta, ka nav
pareizs izplatītais uzskats, ka Kremlim neesot ideju un ka pēcpadomju
laika režīmi ir tikai elite, kas rauš sev bagātību. Uzbrukums Ukrainai
rāda, ka Vladimira Putina motivācija ir attīstījusies daudz tālāk un ka
tas var būt sākums Krievijas jaunajai ģeopolitikai. Putins lasot daudz
grāmatu, taču citas nekā tās, no kā smeļas Rietumu ideologi. Viņa
iecienītā literatūra esot 19. gs. un 20. gs. sākuma filosofu Vladimira
Solovjova un Nikolaja Berdjajeva darbi, kurus viņš esot dāvinājis
gandrīz visiem gubernatoriem un “Vienotās Krievijas” partijas biedriem.
Šos ortodoksajā kristietībā sakņotos autorus sev par ieguvumu ir
lasījuši arī daudzi latviešu luterāņu mācītāji. Tomēr līdztekus
garīgumam tajos runāts arī par ģeopolitiku, par Eiropas un Krievijas
vērtību nesavienojamību un Krievijas īpašo lomu pareizticības
izplatīšanā un uzturēšanā pārvaldītajās zemēs. Kad Maskavas patriarhāta
Ukrainas Pareizticīgā baznīca vērsās pie Maskavas patriarhijas ar lūgumu
ietekmēt lēmumu par karaspēka ievešanu Ukrainā, tās preses dienests
ieteica ukraiņiem nepretoties “Krievijas miera uzturētājiem” un
precizēja, ka “krievu tauta ir sadalīta nācija savā vēsturiskajā
teritorijā, kam ir tiesības savienoties atpakaļ vienā valstiskā
ķermenī”. Sņegovaja stāsta, ka vēl viena Kremlī daudz lasīta grāmata
esot Mihaila Jurjeva 2006. (!) gadā iznākušais romāns “Trešā impērija”.
Tās veidošana sākas ar Vladimira II Atjaunotāja nākšanu pie varas, kurš
pamazām savāc atpakaļ mūžsenās krievu zemes – Baltkrieviju, Piedņestru,
Abhāziju, Dienvidosetiju, Kazahstānu, Turkmēniju, bet viss sākas ar
sprādzienu Ukrainā. Tās tauta saceļas pret Rietumu kundzību un izsaka
vēlēšanos pievienoties Krievijai, kura tad ieved Austrumukrainā 80 000
karavīru. Hantingtona civilizāciju sadursme, kura nupat var būt
sākusies.
Ņemot vērā latviešu vēsturisko pieredzi, tādam krieviski
pareizticīgas impērijas celšanas procesam vajadzētu likties visai
biedējošam. Ar pārsteigumu var novērot, ka ne obligāti tas tā ir.
Atcerēsimies kaut vai Imantu Kalniņu, kurš padomju laikā nebaidījās mest
izaicinājumu Otrajai impērijai, bet tagad Latvijas nākotni saskata
tuvās saitēs ar Trešo. Turklāt viņš runā ne tik daudz par saimniecisku
sadarbību – mēs visi esam priecīgi par krievu gāzi un naudu. Viņš runā
par garīgām un morāliskām saitēm. Pēdējā laikā esmu pamanījis, ka daudzi
latvieši ir līdzīgās domās. Daudziem šķiet pašnāvnieciska Rietumu
civilizācijas straujā virzīšanās uz nākotni, kurā normālais kļūst
nosodāms un pat sodāms. Eirokrātu un pašu valdību atsacīšanās
ieklausīties tautas vairākumā, piemēram, ignorējot masu protestus
Francijā pret laulības dekonstrukciju, rada niknu bezcerību un
demokrātijas izvarošanas izjūtu. Lienošā varmācība, ar kādu tiek
uzspiestas dženderisma (dzimumlomu) idejas. Itālijas Augstākās tiesas
spriedums, kas attaisnoja sešdesmitgadīgu pedofīlu, pamatojoties uz
jūtām starp viņu un viņa vienpadsmitgadīgo upuri. Vieglums, ar kādu
netālās ārzemēs no ģimenēm izņem bērnus, kombinācijā ar vieglumu, ar
kādu bērnus nodod adopcijā netradicionālām ģimenēm. Uz šī
neprātīgā fona Vladimira Putina vārdi par tradicionālajām kristīgajām
vērtībām un ticības nozīmi audzināšanā patiešām var likties kā veselā
saprāta balss. Viņš var sākt likties kā svaidītais Kīrs no Jesajas
grāmatas (45), ko Dievs ņem pie labās rokas, lai izbeigtu Bābeles gūstu.
Nez vai latviešu Eiropas Parlamenta deputāti, atbalstot Lunačekas
ziņojumu, par to iedomājās?
Nav jābrīnās, ka daudzi komentāri skaidrā latviešu valodā atbalsta
Krievijas darbības Krimā. Turklāt norādot, ka ASV savās interesēs ir
rīkojusies līdzīgi. Tam klāt vēl nāk atskārta, ka Eiropa nesteidzas ar
sankcijām. Turklāt Krievija domā, ka Rietumi vairs nav vērtību alianse,
bet naudas sabiedrība. Naudas Krievijai ir daudz. Eiropas Padomes
ārlietu eksperts Bens Džuda (Ben Judah) raksta, ka Krievijas
valdītāji vairs neciena Rietumus tā, kā pēc aukstā kara, jo ir
redzējuši, cik pakalpīgi viņu aristokrāti, baņķieri un juristi kļūst
krievu miljardu priekšā. Viņi ir redzējuši, kā Rietumu valstis sacenšas
savā starpā būt par Krievijas labāko biznesa partneri ES, apņemoties
nerunāt par cilvēktiesībām. Atcelsiet G8? Who cares?
No otras puses, jāatceras, ka runas pret homoseksuālismu vēl nav
kristīgās vērtības. Kristīgās vērtības daudz vairāk ir cieņa pret
cilvēka personu, sociālais taisnīgums, vienlīdzība, līdztiesība,
brīvība. Visa mūsdienu cilvēktiesību koncepcija ir izaugusi no
kristietības priekšstata par ikviena cilvēka vērtību un cieņu, jo katrs
cilvēks ir radīts Dieva līdzībā. Vai Krievija tiešām ir tāds kristīgo
vērtību cietoksnis salīdzinājumā ar Eiropu, salīdzinājumā ar Latviju?
Vai esam gatavi aicināt Kīru mūs iekarot un izglābt no Rietumu Bābeles?
Vai tomēr apsveikt tos sešus NATO iznīcinātājus un mēģināt nosargāt
savas vērtības Rietumu demokrātijas apstākļos?
Man jau sen ir gribējies pavaicāt praidu un viendzimuma laulību
pretiniekiem: vai mēs tikpat stingri stāvam arī par citām
tradicionālajām vērtībām? Vai galvenais drauds laulības institūcijai
neesam tieši mēs, 40% un vairāk heteroseksuāļu, kas dzīvojam kopā bez
laulības? Kāda jēga ir nostiprināt laulību Satversmē un iznīcināt dzīvē?
Kāda jēga ir sanīsties ar krieviem latviešu valodas dēļ un abortēt tos,
kam nākotnē vajadzētu latviski runāt? Ja mēs kristīgās aka
tradicionālās vērtības aizstāvam tikai vienā jautājumā, bet citos
labprāt ļaujamies hedonismam, tad varbūt nemaz nav tik nepelnīti, ka mūs
sauc par homofobiem? Kristīgās vērtības galu galā nav nekāds zviedru
galds.
Pasaules lielvalstis ir sastājušās ap Ukrainu arī cita pretī citai
savās ģeopolitiskās interesēs. Kādu padomu dot Ukrainai pašai? Iesi pa
kreisi, tur būs Bolotnajas laukums, kas Maidanu necietīs. Iesi pa labi,
priekšā fon Trīrs ar Antikristu un Nimfomāni. Bet Kijevā Maidans stāvēja
ne jau pret Krieviju vai par Eiropas Savienību. Maidana aktīviste
Aleksandra Kovaļova neilgi pirms asiņainākajiem notikumiem rakstīja, ka
cilvēki Maidanā stāvēja pret bandītisku, korumpētu un vardarbīgu režīmu.
Viņi stāvēja par savu cieņu, par taisnīgumu, par savu nākotni. Par savu
labu un normālu valsti. Paši par savējo Ukrainu. Viņi ir gana lieli un
stipri. Viņi to spētu. Nevajag viņiem traucēt, bet palīdzēt un
atbalstīt.
Kā tas uzrunā mūs? Vai mums ir kādi resursi, lai atbrīvotu no
janukovičisma paši savu valsti? Vai pusceļā starp Briseli un Maskavu
mums ir kādas pašu vērtības? Kristīgas? Nacionālas? Valstiskas?
Cilvēciskas? Patriotiskas? Vai arī kāds sapnis, ap ko pulcēties un
stāvēt tur, kur esam – Latvijā – , par savu cieņu, par ticību, par
tēvzemi, par brīvību, par nākotni? Par savu labu un normālu valsti.
Lūgsim par Ukrainu, lai tai izdodas. Lūgsim arī par Latviju. Lūgsim un
strādāsim! Lai Dievs mums palīdz.
|