Aktualitātes
 Svētdarbības
 Notikumu kalendārs
 Regulārās norises
 Notikumi
 Izlasi!
 Draudzes avīze
 Vēsture
 Svētdienas skola
 Draudzes padome
 Galerijas
 Kapsēta
 Kontakti
 Ķekavas Romas katoļu draudze
 Noderīgas saites
Meklēšana

 
Dievkalpojuma kārtības skaidrojums

Ievads

Ienākot baznīcā, bieži vien rodas jautājums – kāpēc dievkalpojums notiek tā un ne citādi? Kāda nozīme un jēga vārdiem un darbībām, klusumam un dažādiem ķermeņa stāvokļiem? Līdzīgi kā ar deju – nezinot dievkalpojuma kārtību, cilvēks jūtas samulsis un neveikls, un nereti šādas izjūtas traucē koncentrēties lūgšanai un Dieva klātbūtnei baznīcā un draudzē.

Šis ir mēģinājums īsi skaidrot dievkalpojuma kārtību un uzvedību baznīcā. Tā nekādā ziņā nepretendē uz izsmeļoša avota statusu, tās nolūks ir tikai dot pirmo ieskatu dažos jautājumos, kas saistīti ar liturģisko praksi mūsu - evaņģēliski luteriskajā Baznīcā. Ierobežotā apjoma dēļ skaidrojumi ir iespējami īsi. Tālāku informāciju un zināšanas katrs var meklēt pats – Bībelē, Katehismos, liturģijas grāmatās vai jautājot forumos.

Kāpēc vispār ir vajadzīga noteikta dievkalpojuma kārtība?   Uz šo jautājumu atbildi dod apustulis Pāvils 1. Vēstulē Korintiešiem 14. nodaļā: “Jo Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs.” (1. Kor. 14:26 – 40) Dievkalpojuma kārtība nepieciešama arī tāpēc, lai arī ienācējs no ārpuses spētu lūgties kopā ar draudzi. Ja katrā draudzē būtu cita dievkalpojuma kārtība, tad divu draudžu locekļiem, kopā sanākot, būtu ļoti grūti saprasties.

Kā ienākt baznīcā? Kā tur uzvesties? Ceļš uz baznīcu sākas jau mājās. Jau tur gatavojies satikties ar Jēzu dievkalpojumā. Apģērbs? Padomā, kā tu ietu uz pieņemšanu pie kāda valstsvīra – un atceries, ka Jēzus ir Valdnieks pār visiem valdniekiem.

Rietumu Baznīcā (pie kuras pieder arī Latvijas ev.lut. Baznīca) pieņemts 2-3 stundas pirms Vakarēdiena pieņemšanas atturēties no ēdiena un dzēriena (gavēt), lai tā sagatavotos tikties ar Jēzu Vakarēdienā.

Vispārīgi jēdzieni

Pārvietojoties pa baznīcu, centies negriezt altārim muguru bez īpašas vajadzības. Altāris pārstāv Dieva klātbūtni draudzē, izrādīdams cieņu altārim, cilvēks simboliski izrāda cieņu arī Neredzamajam Dievam.

Sāksim ar pašu dievkalpojuma jēdzienu. Dievkalpojumā Dievs kalpo cilvēkiem, un cilvēki – Dievam. Luteriskais dievkalpojums nav upurēšana vai kāda cita maģiska izdarība ar Dieva Vārda piesaukšanu. Tas arī automātiski nepadara cilvēku Dievam līdzīgu un svētu. Tā pamatā ir pateicība Dievam par pestīšanu, ko viņš mums katram dod Jēzū Kristū, ticība Jēzus upura vienreizīgumam, un Jēzus iedibinātais Vakarēdiena noslēpums (skat. tālāk), ar kuru Viņš uztur un stiprina savu draudzi, kā redzami, tā neredzami.

Runājot par dievkalpojumu, lieto arī vārdu ‘liturģija’, kas nācis no grieķu val. un apzīmē kādu kalpošanas darbu kopienai un sabiedrībai, ko veic konkrēta persona.

Dievs kalpo cilvēkam: Sūtīdams Jēzu, kurš samierina cilvēkus ar Dievu, lai Viņam vairs nav jādusmo uz cilvēkiem. Jēzus Kristus, Dieva Dēls, kalpo cilvēkam, atdodams sevi par izpirkumu mūsu katra vietā. Viņš mums atdod sevi arī Sv. Vakarēdiena maizē un vīnā.

Cilvēks kalpo Dievam – pieņemdams šo pestīšanas dāvanu un pateikdamies Dievam par to. Tāpēc reizēm lieto apzīmējumu Eiharistija (Euharistija), kas tulkojumā no grieķu valodas apzīmē pateicības upuri.

Katrs dievkalpojums ir svētki – mēs svinam un priecājamies par savu atpestīšanu no grēka un nāves. Mēs svinam arī Mūžīgās Dzīvības noslēpumu, kas mums, kristiešiem, ir dots Dieva žēlastībā. Tāpēc svētdienā uz baznīcu ir labi nākt kā uz kuriem katriem lieliem svētkiem – ar prieku un uzcītību, gataviem tikties ar visu valdnieku Valdnieku – Jēzu Kristu, mūsu augšāmcelto Pestītāju.

Bet ja nu es nemaz nejūtos priecīgi? Ja nu man gribas bēdāties un raudāt – ko tad? Varbūt man vispār nenākt uz baznīcu?“  Bet, protams, jānāk! Nenākot uz baznīcu, izvairoties no Svētā Vakarēdiena pieņemšanas tāpēc, ka “nav sajūtas”, cilvēks atņem Dievam iespēju sev pieskarties – kristietim nav lielākas tuvības ar Dievu kā saņemot Svēto Vakarēdienu. Ja kāds godīgu sirdi Dievam atklāj savas bēdas, tad arī saņem mierinājumu.

Ienākot baznīcā

Ienākot baznīcā, atceries, ka bez tevis te ir arī citi cilvēki, kuri lūdzas un gatavojas dievkalpojumam. Tas, protams, nenozīmē, ka nedrīkst sasveicināties ar draugiem un paziņām, bet jācenšas ar savu pļāpāšanu netraucēt citus lūgšanā. Parasti, nonākot savā vietā, vispirms klusā lūgšanā sveicini Dievu, pateicoties Viņam par  pavadīto nedēļu un lūdzot svētību šim dievkalpojumam (var izmantot lūgšanas, kas ir Dziesmu grāmatas sākumā). Šo lūgšanu (ja tas iespējams) saka, nometoties ceļos, ar to izrādot Dievam savu pazemību un atzīstot Viņa lielumu.

Pēc klusās lūgšanas parasti ticīgie apzīmē sevi ar Krusta Zīmi: Rietumu Baznīcā tā izskatās šādi: [Domās sakot un vienlaikus darot] Dieva Tēva (ar labās rokas pirkstiem pieskaramies pierei [Jo Dievs ir pasaules Galva]), Dēla (labā roka kustas uz leju līdz apm. saules pinumam [Jo Dēls ir pasaules Sirds]), un Svētā Gara (labā roka pieskaras kreisajam plecam, tad – labajam [Jo Svētais Gars nes pasauli uz saviem pleciem]) vārdā (plaukstas vai nu saliek kopā vai arī ar labo roku pieskaras sirdij, tā noslēdzot kustību). Šo darbību vieglāk parādīt dabā nekā aprakstīt.

Dievkalpojums sākas ar dziesmu [kuras laikā draudze pieceļas, tā parādīdama gatavību kalpot Dievam], dziesmas laikā mācītājs vai liturgs [tas, kurš vada dievkalpojumu] iznāk altārtelpā.

Ja dievk. piedalās koris, mācītājs neiet altārī, bet pagriežas pret draudzi.

[Ja mācītājs stāv altārī ar muguru pret draudzi - viņš runā draudzes vārdā, ja ar seju - Dieva vārdā]

Mācītājs saka sveicinājuma vārdus, ar kuriem novēl draudzei Dieva žēlastību un mīlestību. Draudze, savukārt, to pašu novēl mācītājam.

Dievs ir svēts, tātad – bez grēka. Viņš arī no sirds neieredz grēku. Līdz ar to, grēciniekam nav iespējams pastāvēt Dieva priekšā. Lai grēki netraucētu sadzirdēt Dieva balsi cilvēku sirdīs, ir nepieciešama grēku nožēla, grēksūdze un grēku atlaišana (absolūcija). Tā atrodas dievkalpojuma ievadā.

Draudzes dievkalpojumā izmanto t.s. grēksūdzes formulas, jo katra grēku saraksts ir dažāda garuma, līdz ar to dievkalpojums nekad nesāktos, ja visi gribētu izsūdzēt visus grēkus. Uz grēksūdzi metas ceļos, tā parādot savu nožēlu un pazemību.

Pēc grēksūdzes seko Absolūcija (grēku atlaišana), uz ko draudze atbild ar “Āmen” – šis vārds nozīmē “tā tas patiesi ir”. [Ja jūti, ka tev nepietiek ar vispārējo grēksūdzi svētdienas dievkalpojumā, ka ir kādi konkrēti grēki, no kuriem tu netiec vaļā, tev ir iespēja doties uz privātu grēksūdzi (bikti) pie mācītāja ārpus dievkalpojuma.]

Dievkalpojuma sākums

Tikai pēc grēku piedošanas var sākties dievkalpojuma galvenās daļas. Tā sākas ar ievadvārdiem jeb Introitu [latīņu introitum - ienākšana], kas katru svētdienu ir atšķirīgs. [Ievadvārdiem ir divas daļas - draudzes uzruna Dievam (mācītājs lasa, pagriezies pret altāri) un Dieva uzruna draudzei (lasa, pagriezies pret draudzi)]

Introita jeb ievadvārdu noslēgumā vienmēr ir doksoloģija [slavas dziesma] „Gods lai ir Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam”, ar kuru tiek slavēts Trīsvienīgais Dievs. Draudzes atbilde pauž šīs slavas pastāvību un mūžību.

Tālāk seko Kyrie, lūgšana ar draudzes atbildi. Vārdi Kyrie, eleison! grieķu valodā nozīmē “Kungs, apžēlojies” – tie ir vārdi, kurus aklais saka Jēzum, kad lūdz, lai viņu atkal dara redzīgu. Ar šo lūgšanu draudze kopā ar liturgu lūdz gara gaismu un svētību sev un visai pasaulei. Pie Kyrie draudzes atbildes var būt gan latviski, gan grieķiski, jo pilnībā vārdu ‘eleison’ nevar pārtulkot.

Ir svarīgi atcerēties, ka dievkalpojumā ir t.s. mainīgās un nemainīgās daļas – lai tuvinātu dievkalpojuma dialogu liturģiskajam gadam, Jēzus dzīves notikumiem, Baznīca piemin šos notikumus īpašās lūgšanās, kas attiecīgas tikai noteiktām dienām. Tai pat laikā tādas daļas kā Dieva Vārda liturģija un Konsekrācijas vārdi paliek nemainīgas, jo attiecas uz visu kristīgo dzīvi visos laikos un vietās.

Pēc Kyrie seko priecīga slavas dziesma ‘Gloria’ – Gods Dievam Augstībā. Bieži vien dievkalpojuma daļas apzīmē ar latīņu vārdiem, jo mūsu dievkalpojuma kārtība ir mantojums no Rietumu Baznīcas, kurā tika izmantota latīņu valoda. Daudzi slaveni skaņdarbi, kas ir vienlaikus arī lūgšanas, izmanto latīņu tekstus, jo tie ir universāli un  zināmi visiem (ja nav, tad tulkojumus ir vienkārši atrast).

Grēki ir piedoti, Dievs ir uzklausījis lūgšanas – ir laiks priecīgi slavināt Dievu. Tāda nozīme varētu būt šim Baznīcas dziedājumam. Augstos svētkos un kad ir koris, dzied Senbaznīcas tekstu, kas mūsu Dziesmu grāmatā ir 585, t.i. – pēdējā – dziesma. Pārējā laikā dzied kādu no dziesmām no nodaļas “Dieva varenība un slava”, dziesmas, kam līdzīgs raksturs. ‘Gloria’ nedzied Adventa un Ciešanu laikā, izņemot Zaļo Ceturtdienu.

Tad mācītājs pagriežas pret altāri un lūdz lūgšanu pirms lasījumiem. Šīs lūgšanas liturģiskais nosaukums ir Kolekta – draudzes lūgšana. Tā var mainīties, atkarībā no liturģiskā laika.

Ar lūgšanu pēc Svētā Gara gaismas, kura apskaidro prātu un padara saprotamu Dieva Vārdu, tad arī noslēdzas Ievada liturģija.

Ievada liturģijas laikā notiek arī jauno draudzes locekļu iesvētīšana un bērnu kristība.

Abos šajos ritos izmanto gan Ticības Apliecību, gan Tēvreizi. Parasti izmanto Apustuļu Ticības Apliecību, kuru lielākā daļa regulāro baznīcā gājēju zina no galvas. Ja Ticības Apliecība jau vienreiz dievkalpojumā bijusi, to vairs neatkārto.

Ja dievkalpojums ir ar Sv. Vakarēdienu, tad pie konsekrācijas Tēvreizi atkārto.

“Kā man zināt, kad stāvēt, kad sēdēt un kad – mesties ceļos?” Apkopojot iepriekš izklāstīto, sistēma varētu būt šāda: draudze metas ceļos, kad 1) klusi pielūdz Dievu pirms dievkalpojuma, 2) grēksūdzes* laikā, 3) konsekrācijas un Dieva Jērs laikā, 4) klusajā pateicības lūgšanā.

Draudze stāv: 1) kamēr mācītājs ir altārī (izņemot uz Vecās Derības un Epistulas lasījumiem), 2) slavinājumu un lūgšanu laikā; 3) kad skan “Alelūja”.

Draudze sēž: visos pārējos laikos.

Ja kādam veselība neatļauj ilgi atrasties uz ceļiem vai stāvēt, protams, drīkst apsēsties. [„Labāk domāt par Dievu sēžot, nekā par kājām stāvot.”

 (Filarets)]

Vārda liturģija

Kad ievads ir sagatavojis klausītāju sirdis Dieva Vārda uzņemšanai, sākas dievkalpojuma otrā lielā daļa – Vārda liturģija. Šeit centrā ir Dieva Vārds – rakstītais (Bībelē), lasītais (Svēto Rakstu lasījumi) un skaidrotais (sprediķī).

Dieva Vārda liturģiju kristīgā Baznīca ir mantojusi no senebreju sinagogas, kur tāpat Svētie Raksti tika lasīti draudzei priekšā un skaidroti. Sinagogā tika lasīta un skaidrota Vecā Derība. Kristīgajā dievkalpojumā lasījumu skaits ir lielāks: tiek lasīta ne vien Vecā derība, bet arī t.s. Epistula [no grieķu epistolē, sūtījums, vēstījums] (Apustuļu Darbi, Vēstules vai Jāņa Atklāsmes grāmata) un – noteikti – Evaņģēlijs.

Lasījumus lasa lektors – īpaši sagatavota persona no draudzes. Par lektoru var kļūt jebkurš draudzes loceklis, kuram ir tāds aicinājums un pietiekoši skaļa balss un laba dikcija.

Starp Vecās Derības lasījumu un Epistulu var būt īsa dziesma, kas tiek saukta arī par  graduāli – pārdomu pāreju no Vecās Derības bauslības likumiem uz Jaunās Derības žēlastības likumiem. Rietumu Baznīcā lasījumus izvēlas pēc tā sauktiem Trīs gadu cikliem. Ir A, B un C gads, katrā lasījumi ir citi, lai draudze varētu dzirdēt iespējami daudz no Svētajiem Rakstiem. Pa šiem trīs gadiem tiek izlasīta praktiski visa Bībele.

Vecās Derības lasījums vēsta par Dieva likumiem – Bauslību. Epistulas lasījums palīdz mums labāk izprast kristīgās dzīves ikdienu. Tas reizēm arī skaidro Vecās Derības lasījumu vai Evaņģēlija lasījumu.

Lasījumu beigās lektors saka “Tā Kunga vārds!”, ar to domājot, ka lasījums patiesi ir no Svētajiem Rakstiem, kuru autors ir Dievs pats. Draudzes atbilde pauž pateicību Dievam par to, ka Viņš Svētos Rakstus ir devis, lai cilvēkiem būtu vadlīnijas dzīvē.

Lai īpaši izceltu Evaņģēlija vēsti, draudze Vecās Derības un Epistulas lasījuma laikā sēž.

Tikko atskan ‘Alelūja!’, draudze pieceļas un ar prieku dzied šo dziedājumu. [Vārds ‘alelūja' senebreju valodā nozīmē ‘teiciet (slavējiet) to Kungu']. Alelūja nedzied Ciešanu laikā.

Lai gan mūsu Baznīcā ir pieņemta tikai viena Alelūja melodija, tomēr, līdzīgi Kyrie,  arī  šī dziedājuma melodijas var mainīties. Pasaulē pastāv neskaitāms daudzums Alelūja melodiju, jo Dieva slavu var daudzināt dažādos veidos. Draudzēs, kur melodija mainās, ērģelnieks vai priekšdziedātājs nodzied to draudzei priekšā, pēc tam draudze atkārto dziedājumu.

Mācītājs vai lektors piesaka Evaņģēlija lasījumu. Vārdi “tas Kungs ar jums” – “un ar tavu garu” atgādina, ka Svētos Rakstus var lasīt un izprast tikai tajā Garā, kurā tie pierakstīti – Svētajā Garā, Viņa dotās gudrības gaismā.

Dziesma, kas seko pēc lasījumiem, parasti ir saistīta ar sprediķa tematiku.

Sprediķis (no vācu val. ar nozīmi – svētruna) ir Svēto Rakstu skaidrojums, uzruna draudzei. Te mācītājs vai cits sprediķotājs skaidro Dieva Vārdu un padara to pielietojamu ikdienā.

Pēc sprediķa seko Ticības Apliecība (izņemot gadījumus, ja tā jau dievkalpojumā vienreiz bijusi). Ticības apliecībā katrs kristīgais atsevišķi un visa draudze kopā, citiem dzirdami apliecina, ka pieturas pie tāda kristietības prakses un ticības veida, kā apzīmēts šais tekstos. Ticības apliecības tad ir kā kristiešu vienības zīme.

Vārda liturģija noslēdzas ar svētības novēlējumu un dziesmu, kas ir pāreja uz nākamo dievkalpojuma daļu.

Dievgalda liturģija

Šī liturģija ir visnoslēpumainākā no dievkalpojuma daļām. Pirmbaznīcā pat bija tāda prakse, ka uz šo daļu palika tikai tie, kuri bija kristīti un iesvētīti, pārējiem lūdza iziet no baznīcas. Tāpēc arī Vārda liturģija noslēdzās ar svētības vārdiem.

Euharistiskajā (pateicības) liturģijā tiek pieminēta un svinēta Kristus iedibinātā visu kristīgo vienības zīme – Svētais Vakarēdiens. Šī ir dievkalpojuma vissvinīgākā daļa, kurā pats Kristus ir klātesošs maizē un vīnā uz altāra.

Lielajā draudzes lūgšanā tiek aizlūgts par mūsu draudzi, tās locekļiem un vadītājiem, Luterisko Baznīcu un tās draudzēm un vadītājiem, valdību, mieru pasaulē, utt. Lielā draudzes lūgšana katru reizi ir citādāka, bet nemainīgas paliek draudzes atbildes, lai draudzes locekļiem nebūtu jāuzmin, ko un kā teikt. Tā veidojas lūgšanas dialogs, kurā ir iesaistīti visi – kā mācītājs, tā draudze. Šīs lūgšanas laikā draudze parasti stāv. Adventa un Ciešanu laikā draudze atrodas uz ceļiem, jo šie liturģiskie laiki ir īpaši vērsti uz cilvēka pazemības nostiprināšanu Dieva priekšā.

Dziesma, kas seko Lielajai draudzes lūgšanai, ir tematiski saistīta ar Dāvanu pienešanu.

Dāvanu pienešana simboliski ataino to, ka Dievs mums dod visu – un mums jābūt par šīm dāvanām pateicīgiem. Tā arī ir lūgšana pēc Dieva žēlastības ne mūsu, bet Kristus nopelnu dēļ.

Tālāk seko t.s. Prefācija – ievadvārdi pirms konsekrācijas. Liturgs aicina draudzi pacelt sirdis pie Dieva, no kura nāk viss labs. Aicinājums noslēdzas ar slavinājumu Dievam, un aicinājumu visiem kopā dziedāt līdzi ar eņģeļu koriem debesīs - draudze, ceļos nometusies Dieva godības priekšā, dzied seno eņģeļu dziesmu ‘Sanctus’ – ‘Svēts ir tas Kungs’. Šai dziedājumā tiek pausta neaptveramā Dieva godība. Tālāk draudze tā arī paliek uz ceļiem, jo tūlīt seko Euharistiskā lūgšana un Mūsu Tēvs.

Euharistiskā lūgšana sastāv no 3 daļām: lūguma pēc Svētā Gara, kad mācītājs lūdz, lai Svētais Gars dara maizi un vīnu par Kristus Miesu un Asinīm, Konsekrācijas [no latīņu val. ‘svēt-darīšana'], kur mācītājs [ordinēta persona] atkārto Kristus vārdus, kurus Viņš teica, iedibinādams Sakramentu, un atgādinājuma, kur mācītājs, pacēlis svētītās dāvanas tā, lai draudze tās varētu redzēt, pasludina, ka tās darītas svētas caur ticības noslēpumu. Draudze uz mācītāja vārdiem atbild, apsolot vēstīt par Kristus nāvi un augšāmcelšanos līdz pat Kristus Otrajai atnākšanai.

Sakramentu [no latīņu val. ‘noslēpums, svētdarbība'] par tādu padara 1) Kristus tieša pavēle; 2) izrunātais Dieva Vārds; 3) draudzes ticība. Līdz ar konsekrācijas brīdi Kristus ir klātesošs Maizē un Vīnā uz altāra.

Pēc Euharistiskās lūgšanas draudze kopā ar  mācītāju lūdz Mūsu Tēvs lūgšanu, ko Jēzus pats ieteicis lūgt saviem sekotājiem. Šai lūgšanā kopā saņemta visa kristieša dzīves lūgšana.

Draudze pieceļas. Mācītājs visiem pasludina Dieva Mieru un svētī draudzi ar Krusta zīmi. Tālāk draudze locekļi savā starpā apmainās ar Miera sveicienu, spiežot viens otram roku un novēlot “Kristus Miers (lai ir ar tevi)”. Šeit jāatceras divas lietas: 1) tu dāvini otram ne savu, bet Kristus Mieru, kas ir pārāks par jebko, ko cilvēks var izdomāt vai izdarīt; 2) te tev ir dota iespēja salīgt mieru ar savu tuvāko, pirms dodies saņemt Vakarēdienu.

Skanot dziesmai, draudzes locekļi iet pie Dievgalda. Pieejot pie altāra, metas ceļos Kristus – Valdnieka priekšā. Nav ieteicams īpaši steigties pie altāra, bet nevajag arī uzsvērti kavēties un traucēt citiem.

Ja pie altāra ir vairāk nekā viens aplis, mācītājs ar piemērotiem Sv. Rakstu vārdiem atlaiž dievgaldniekus. Pirms piecelšanās, Dievgaldu saņēmušie apzīmē sevi ar Krusta Zīmi, tad ceļas un iet, dodot vietu nākamajiem.

Pēc atgriešanās savā vietā dievgaldnieks saka īsu brīvu pateicības lūgšanu, parasti, nometies ceļos. Pēc tam pieceļas un gatavojas Noslēguma liturģijai. [Diemžēl daudzi šo laiku izmanto pļāpāšanai, kas ir ļoti traucējoša tiem, kas vēl saņem Dievgaldu, gatavojas iet pie tā vai vēlas pabūt lūgšanā; tā ir arī necieņas izrādīšana pret Jēzu, kurš šajā brīdī sevi sniedz draudzei caur Svēto Vakarēdienu] 

Noslēguma liturģija

Noslēguma liturģijai raksturīgas divas tonalitātes: pateicība Dievam par saņemtajām dāvanām un gatavošanās iziet pasaulē kopā ar Jēzu. Šeit beidzas Dieva kalpošana cilvēkiem un sākas cilvēku kalpošana Dievam – būt par uzticīgiem Kristus lieciniekiem pasaulē.

Liturgs aicina draudzi pateikties Dievam. Draudze pateicību apstiprina. Dziedājumu nobeigumā ir ‘Alelūja’, kas izsaka prieku par Tā Kunga darbiem. Ciešanu laikā ‘Alelūja’ nelieto.

Tālāk seko Pateicības lūgšana. Tā var būt vairāku veidu, bet tajā vienmēr ir pateicība Dievam par Žēlastību, ko Viņš dāvina Sakramentā, un lūgums pēc svētības dzīvei, nākamai nedēļai un mūžīgai dzīvei.

Noslēguma liturģijas neatņemama sastāvdaļa ir Svētīšana. Mūsu Baznīcā izmanto vairākus svētības vārdus – svētības formas. Visplašāk pazīstamā ir t. s. Ārona svētība (Tas Kungs lai tevi svētī un tevi pasargā! Tas Kungs lai apgaismo savu vaigu pār tevi un ir tev žēlīgs! Tas Kungs lai paceļ savu vaigu uz tevi un dod tev mieru!), kas atrodama 4. Mozus 6:24. Lieto arī citus svētības vārdus (piemēram, ‘Lai jūs svētī un pasargā visuvarenais Dievs – Tēvs un Dēls un Svētais Gars!’). Svētības vārdus var runāt vai dziedāt. Līdz ar svētības vārdiem, mācītājs apzīmē draudzi ar Krusta Zīmi, katrs draudzes loceklis apzīmē pats sevi ar Krusta zīmi.

Tālāk seko dziesma, kuras tematika ir saistīta ar iziešanu pasaulē. Pēc dziesmas baznīcēni nometas ceļos klusai lūgšanai (var izmantot lūgšanu no Dziesmu Grāmatas sākuma). Pēc klusās pateicības lūgšanas visi apsēžas savās vietās un gaida ziņojumus. Ziņojumos parasti ir informācija par dievkalpojumiem un pārējiem regulāriem un neregulāriem notikumiem draudzē un ap to.

Pēc Ziņojumiem visi pieceļas, un liturgs saka Sūtīšanas vārdus. Tā it īsa formula, kas saglabājusies no seniem laikiem – ‘Ejiet ar mieru (Kristus mieru sirdīs) un kalpojiet tam Kungam ar prieku!’. Kalpošana Dievam pasaulē nav nasta, ko būtu jānes ar skābu ģīmi. Ja pašam pietrūkst prieka, vienmēr var ņemt Kristus prieku. Dieva svētību un žēlastību nedrīkst paturēt sev – tā jādod tālāk, pasaulei. Draudzes atbilde ir ‘Pateicība Dievam!’, kurš dod nebeidzamu prieku un spēku dzīvot.

Mācītājs parasti dodas pie izejas un atsveicinās no baznīcēniem.

Pēc dievkalpojuma

Protams, dievkalpojums nebeidzas svētdienā pusdivpadsmitos. Tad noslēdzas tikai dievkalpojuma „redzamā” daļa. Patiesais dievkalpojums ar to tikai sākas – ejot mājās un mēģinot savā dzīvē īstenot Dieva Vārdu. Svētdiena ir tikai atbalsta punkts, bāze ikdienas, iknedēļas dzīvei ar Dievu – lielās lietās un sīkumos.

“Bet kā lai to visu atceras?” Gluži tāpat kā deju var iemācīties, tikai dejojot, arī dievkalpojuma kārtību var iemācīties, tikai to praktizējot iespējami bieži. Ar laiku cilvēks sevī piedzīvo liturģisko formulējumu mistisko nozīmi, izprot tos labāk un dziļāk, iegremdējoties liturģijas valodā un mūzikā. Neejot uz baznīcu, nevar izprast liturģijas skaistumu.

Kā zināt, vai dziedāt vai runāt? Parasti noteikums ir tāds, ka dzied tad, ja liturgs dzied, runā tad, ja liturgs runā. Izņēmums varētu būt Lielā draudzes lūgšana parastajās gada svētdienās. Nevajag baidīties no savas balss, jo dievkalpojums ir dialogs – draudzei ar mācītāju, visiem kopā – ar Dievu. Dialogs, kurā dzirdama tikai viena balss, nav īpaši izdevies.

Vēl jāatceras, ka ne vienmēr Dieva svētība nāk kādā īpaši redzamā un sajūtamā veidā, bet tā noteikti nāk pār tiem, kas viņu lūdz. Tāpēc nevajag baidīties, ka dievkalpojumā „neko nejūt” – arī tad viss ir kārtībā, ja vien par nejūtības iemeslu nav kāds grēks, bet to var risināt ar grēksūdzes palīdzību. Dievs katru uzrunā citādāk – un svētīgs cilvēks, kas Viņa balsī ieklausās.

 

Vēl svarīgi:

Centies vienmēr nākt uz dievkalpojuma sākumu. Ja īpaši svarīgu iemeslu dēļ esi nokavējies, esi uzmanīgs, lai netraucētu citiem. Ja ienāksi dievnamā brīdī, kad notiek grēksūdze, lasa Evaņģēliju, skaita Ticības Apliecību vai Dievgalda laikā - apstājies pie ieejas durvīm un tikai pēc šo svarīgo dievkalpojuma daļu pabeigšanas klusi ej uz savu ierasto vietu.

Kad baznīcā ieņemsi savu vietu un blakus tev tuvu stāvēs citi, klusējot paklanies sasveicinoties ar viņiem, bet nevajadzētu sasveicinoties spiest roku un kaut ko teikt vai jautāt.

Atrodoties baznīcā, neesi ziņkārīgs un neaplūko apkārtējos, bet lūdzies no visas sirds; ieklausies dievkalpojuma kārtībā un saturā.

Atnākot uz dievnamu ar bērniem, seko, lai viņi uzvestos pienācīgi un netrokšņotu, iemāci viņiem saprast un zināt, kā jāuzvedas baznīcā, iemāci viņiem lūgties; ja bērniem nepieciešams iziet no baznīcas, pasaki viņiem, lai dara to klusi vai pats (pati) viņus izved.

Ja mazs bērns baznīcā sāk raudāt, izved vai iznes viņu no dievnama līdz brīdim, kad viņš ir nomierinājies, lai netraucētu citiem lūgt Dievu un klausīties mācītāja runātajā.

Neatļauj bērnam ēst baznīcā dievkalpojuma laikā un nedari to pats.

Nav pieļaujams pieņemt Dievgaldu ar krāsotām lūpām.

Neej prom no baznīcas pirms dievkalpojuma beigām bez svarīga iemesla.

 

Sagatavots pēc interneta materiāliem

 
 Iesūtīts: 2012.12.31 20:31
  Kontaktiem



Arnis Eltermanis
mācītājs
arniseltermanis@gmail.com
29177336

Raitis Heniņš
 draudzes priekšnieks
 raitis@gd.lv
 29149425



 04.11.2017.mūžībā aizsaukta 

Alma Plostiņa 

 saprotoša, uzticama, zinoša un pašaizliedzīgi kalpojoša mūsu draudzes māsa, kapu pārzine. 


‍Jautājumos par kapiem zvanīt kapu pārzinim Rihardam Dremakovam 25923354 rihards.dremakovs@inbox.lv




   
 
Copyright 2006; Created by MB Studija »